Abi miguži
„Ko jūs, Ans un Jancīti,
Negribat vēl celties?
Pulkstens sen jau deviņi,
Laiks no gultas velties!”
Rītos zēnus modina
Aukle, tēvs ar māti;
Tie ne ausis necilā,
Guļ kā guldināti.
Tēvs ikrīt tā mocījās,
Ilgi cieta lēni,
Beidzot dusmās noņēmās:
„Jāpārmāca zēni!
Tēvoc Pēter, palīdzi!”
Namiķi tēvs saukā;
Līdz ar gultu miguži
Iznesti top laukā.
Tur tiem lietus virsū gāž,
Muti, acis slaka,
Ūdens drīz zem segas drāž,
Nu tā lieta traka.
Bailēs zēni uztrūkstas,
Ak, cik skābas sejas!
Apkārt ļaudis salasās,
Pirkstiem rāda, smejas.
Tie no gultas ārā lec,
Skrien uz māju aši;
Nu tos agri augšā redz.
Laikā ceļas paši. [Rainis 1978 : 215]
Sarga priede
Senam kalnā priede stāv,
Ontu mājas sargādama.
Ontu māju Antiņvarim
Divi dēli tā kā lāči.
„Gados esmu, mieru gribu, –
Ņemat abi, valdāt mājas!”
Dēli ķildo, nevar satikt,
Beigās abi karā aiziet.
„Jel par gadu mājās esat!”
„Mājās būsim.”
Gadiem priede kalnā stāv,
Ontu mājas sargādama.
Antiņvaris gaida gadu,
Kāpj ik dienas priedes kalnā,
Skatās tālē līdz ar priedi:
Nav ne dēlu, nav ne ziņu.
Gaida otru gadu, trešu –
Atnes ziņu raiba zīle:
„Tapa dēli lieli vīri,
Mājās nebūs.”
Kalnā mūžam priede stāv,
Ontu mājas sargādama.
Antiņvarim sirdi kremta:
„Dēli atstāj tēva mājas;
Labāk ķildo, labāk kalpo,
Paliek sargam tikai priede!”
Zem tās sargu priedes saknēm
Antiņvaris rok sev kapu,
Izrok kapu, izlād lāstu –
Tad viņš mira.
Kalnā priede viena stāv,
Ontu mājas sargādama.
„Lāsti, lāsti: Ontu mājās
Ķildās dzīvot, agri mirt,
Līdz tik daudzi nomiruši,
Cik ir zaru Ontu priedei.”
Ik nu mirst kāds Ontu mājās,
Ik nu nokalst zars tai priedei.
Maz vairs zaru. „Ķildu pietiks,
Turat mieru!”
Antiņvara miesās stāv
Priede, Ontus sargādama. [Rainis 1978 : 244–245]
