Ābele
Gar pakalniem Daugava liecas,
Tai krastos ābeles zied.
Pret sauli tās galotne tiecas,
Pret plašumiem zari iet.
Vai vasara atstaro svelmē,
Vai ziema kupenas ber –
No Daugavas vēsajām dzelmēm
Ābele dzer.
Drūp klintis pat mūžos garos,
Rūs tērauds, bet ābele zied.
Tās jaunajos, stiprajos zaros
Tu arī, šķiet, esi mazs zieds.
Mazs zieds, kas dzīvībai vēries,
Par augli rudenī tiek,
No Daugavas dzīlēm tu dzēris
To spēku, kas nobriest liek.
Un, gluži kā zemes saujās,
Krīt ābols caur negaisu,
Tā arī pie Daugavas straujās
Reiz aprimsi tu.
Šalks Daugava, nemiera skauta,
Kā viļņi aiz gada nāks gads,
Bet ābele – tava tauta –
Nemirs nekad! [Krūklis 1970 : 20]
***
Es nācu caur mežu un domāju:
– Un ja nu mani patiešām skars
Kā mātes roka tas ziedošais,
Tas baltais ābeles zars! –
Pie bumbieres baltās, pie ābeles baltās
Es savus ceļus loku.
Lai svēta mani un paceļ pār mani
Tā savu balto roku. [Ziedonis 1971 : 337]
Visa māja tagad bija baltu kupenu ielenkta, bet, kad tām piebiedrojās ābeles, tad pagalms naktīs bij tikpat gaišs kā vispilnīgākā mēnesnīcā. Kaut gan ļaužu gaitas bij tās pašas, tās tomēr likās svinīgas zem šiem kokiem, kam bij tikai ziedi, bet nebij vēl lapu. Pat tiem, kuru acis nemitīgās rūpēs bij vērstas arvienu uz zemi, nevarēja atturēties, nesacījuši: „Nu ir gan kā paradīzē!” [Virza 1989 : 67]
●
Papriekš jāpamet acis dārzā. Lielā, baltā „cukāta” ābele stāv pašā dārza vidū. Šorīt tai ir nokritis viens tāds varens ābols pašā vidū kreveļaini šķautņainu plīsumu, pilnu saldas sulas. Annelei pilst acis no prieka. Iebaudījusi ātri pirmo rīta devumu, viņa skrēja tālāk pa balto rasu. Visas ābeles ir šonakt vareni strādājušas! Dzelteni, sarkani, balti, drūzmu drūzmām, zarus liekdami, piepūstiem vaigiem sveras āboli cits aiz cita, gatavi tūlīt lēkt Annelei acīs. [Brigadere 1960 : 47–48]
Ne tikai antīkajā mitoloģijā, bet arī visu Eiropas tautu mītos ābele bijusi mīlestības un auglības simbols. Kopš kristietības ieviešanas ābele simbolizē paradīzi un kļuvusi par ļauna un laba atzīšanas koku. Pasakās ābele ir dzīvības koks, kuras zaros aug grūtos pārbaudījumos iegūstamie sudraba, zelta un dimanta vai jaunības āboli. Igauņu folklorā ābele atainota kā kosmiskais Pasaules koks, kas aug jūras vidū uz salas, bet latviešu tautasdziesmās teiksmainais ābeļdārzs, kurā pa nakti guļ saulīte, ir pats Piena ceļš, kurā zvaigžņu kopas veido kuplo vainagu.
Tāpat kā Latvijā, arī daudzviet Eiropā ābeli uzskatīja par dzīvības koku un ziemas saulgriežos zīlēja nākotni. Pie mums vasaras saulgriežos meitas meta ābelē vainagus. Ja uzķērās uz zaļa zara, tad gaidāmas kāzas. Lai būtu laba raža, ziemā jāsakarina „viltotie augļi” – dzijas kamoliņi kā ābolīši, ziemas saulgriežos jāpurina vai jāper ar vīriešu biksēm. Dažos novados ticējumi vēsta, ka ābeles purināt vajag arī Zvaigznes dienā un kāpostu Māras dienā.
Ābele ir svēts un neaizskarams koks. Kaut tās koksne ir saimniecībā izmantojama un noderīga, tomēr ābeles nociršana arī mūsdienās tiek uzskatīta par sliktu darbu. Pat ja sapnī kāds redzot nocērtam ābeli, mājā gaidāma nelaime. Ābele ir Dieva koks, tās zarus nedrīkstot lauzt, vīt vainagos, nedrīkstot sist pa stumbru. Tomēr no tautas dziesmām varam uzzināt, ka tīruma malā augošās ābelītes ziedošos zarus lauza gan jauni puiši, spraužot pie cepures, gan jaunas meitas, pinot vainagos. Tomēr tām drosmīgajām, kas rotājas ar rožaino ziedu vainadziņiem, būšot grūts mūžs un sāpēšot galva. [Eglīte 2006 : http://www.tvnet.lv/]