Ziemassvētkus jeb ziemas saulgriežus senie latvieši dēvēja arī par Bluķa vakaru, kūķu (koču, ķūķu, kūču) vakaru. Saulgriežu svētki vistiešāk sevi izsaka bluķa vilkšanas tradīcijā, kas tiek skaidrots gan kā auglības simbols, gan kā rituāls, kura mērķis ir palīdzēt saulei atgūt spēku.
Par galveno Ziemassvētku ēdienu allaž uzskatīti kūķi (kočas, ķūķes, kūčas jeb tengas), ko gatavoja no lobītiem, piestā sagrūstiem miežu vai kviešu graudiem – tos vārīja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt pievienojot arī zirņus un pupas. Galdā lika arī cūkas galvas pusi, cūkas šņukuru, putraimdesu, zirņus, pupas, pīrāgus.
Ziemassvētkos gāja masku gājienā jeb ķekatās (arī budēļos), lai iegūtu svētību un auglību gan laukiem un mājām, gan cilvēkiem, aizsargātos no ļaunuma. Masku gājienos varēja iet sievietes un vīrieši, arī bērni. Masku gājiens, pārvietojoties no mājas uz māju, pieauga, piepulcējot aizvien jaunus dalībniekus.
Ķekatās iešanai bija maģisks, svētību nesošs spēks, tāpēc katrā mājā budēļus gaidīja cienasts un dāvanas. Došanos masku gājienā sociālā ziņā nozīmēja apliecināt savu piederību kolektīvam. Maskas iedala zoomorfajās (dzērve, stārķis, lācis), antropomorfajās (čigāni, Lielā sieva un Mazais vīrs) un dēmonomorfajās (Nāve). Bija sastopamas arī priekšmetus atveidojošās maskas, piemēram, siena kaudze.
Dažādos Latvijas novados masku gājienu nosaukumi bija atšķirīgi, piemēram, bubuļi – Kurzemē, Zemgalē; budēļi, buduļi – Aizputē, Jelgavā, Dobelē; čigāni – visos Latvijas novados; ķekatas, ķekatnieki – Kurzemē un Zemgalē, ļoti maz Vidzemē; kaladnieki, kaļadi, kaļadnieki – Nirzā, Rēzeknē un citur Latgalē; maskarati – Jaunpiebalgā, Smiltenē, Trikātā; nabagi, ubagi – Straupē, Talsos; ķēmi – Gulbenē, Tērvetē.
Saulgriežos ireālā pasaule sāk sajaukties ar šo pasauli, piemēram, ticēja, ka mājlopi sāk runāt; cilvēki to izmantoja zīlēšanai, lai izzinātu haosa pasaules nodomus. Raksturīga Ziemassvētku sastāvdaļa bija rotaļas, kurās ir saskatāma senā nozīme – Kosmosa un Haosa, Saules un Tumsas cīņa. Daudzās Latvijas vietās Ziemassvētku naktī baroja veļus, atstājot uz galda ēdienu un degošu sveci.
Mūsdienu Ziemassvētku tradīcijas – izpušķota Ziemassvētku eglīte un dāvanas – Latvijā ienāca pamazām vācbaltu kultūras ietekmē tikai 19. gadsimta otrajā pusē.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]