Kristietībā – reliģiski svētki piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, parasti vasaras sākumā.

Vasarsvētki (Svētā Gara nosūtīšana)

Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā Jeruzalemē. Piepeši no debesīm nāca rūkoņa kā stipra vēja pūsma un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. Viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. Visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt. Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess. Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā. Un visi samulsa un brīnījās, sacīdami: „Lūk, vai tie visi, kas runā, nav galilejieši? Kā mēs ikviens dzirdējām savu valodu, kurā mēs dzimuši, mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus.” Apustuļu darbi 2,1-8.11

[Sagatavots pēc: http://katolis.lv/liturgija/liturgiskais-kalendars/lieldienu-laiks/vasarsvetki-sveta-gara-nosutisana.html]

●

       Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki ieņem īpaši svarīgu vietu līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām. Tos sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu. Svētkos piemin Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu, taču Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu – kā atsevišķi svinamu dienu to ieviesa 425. gadā.

Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār mums no debesīm. Tā spārnu skāriens simbolizē, ka arī cilvēka personīgajā dzīvē nav cita spēka gara kā tikai Dieva gars. Svētā Gara krāsa ir sarkanā – asiņu krāsa. Tā norāda gan uz kristīgo mocekļu asinīm, gan arī uz uguns liesmām.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/vina/personiba-un-brivais-laiks/orakuls/vasarsvetki-svetais-gars-un-paganu-ticejumi.d?id=47438585]

●

Aspazijas vēstule Rainim Rīgā 1894. gada maijā

Jūtas, kuras tagad mani pārņem, ir tādas, it kā krūtis būtu par šauru un psihe lauztos ar varu ārā un nomestu miesas smagumu, vai atkal visu manu miesu grib pārvērst par garu un dvēseli.

No pārplūstošas laimes es darīju, ko sen nebiju darījusi: es nometos ceļos sava Dieva priekšā, bet man nebija nekā viņam ko teikt. Viņš tikai redzēja asaras, spožas prieka asaras, – un viņš mani saprata, viņš noliecās un vilka mani pie savas tēva sirds.

Nelaimē – tad es esmu spītīga, cieta, stūrgalvīga. Tad es nekam neticu. Bet, kad esmu laimīga, tad man ir [tā], it kā kāds neizsakāmi mīļš tēvs mājotu virs zvaigznēm, kuram man jāpateicas, bezgalīgi jāpateicas.

Es jūtos kā no jauna piedzimusi un iedomājos sevi kā svarīgu personu, gandrīz kā svētu. Tāds svinīgums, tāda harmonija tad mājo visā manā būtē!

Man taisni ir tā ap sirdi – bet tas nu gan ir muļķīgi, ka Tev to stāstu. Es vēl biju mazs meitēns. Tā ap 8-ņiem vai 9-ņiem gadiem. Biju no pilsētas skolas pārbraukusi uz laukiem. Tas bij taisni Vasaras svētku svētdienā. Visi koki ziedēja pilnos ziedos: ābeles, ieviņas, visi itin balti.

Vasaras svētku rītu, itin agri, kamēr es vēl gulēju aizmigusi, kalpones bij appuškojušas manu gultu ar meijām, un, kad es acis atvēru, ap mani smaržoja bērzi, ieviņas, oši. Un caur drusciņ pievērtām acīm es varēju dzirdēt, ka blakus istabā mamma un visa saime sapulcējušies dziedāja: „Kā spoži spīd mans Jēzuliņš”, – tik vienkārši un atkal tik aizgrābjoši.

Ilgs laiks pēc tam ir aizgājis, un tomēr man tagad ir tā ap sirdi, it kā būtu atkal dzimtenē, būtu kā bērns – jauna un nevainīga.

Vasarsvētku rīts, ziedonis, bērzi, ieviņas, oši smaržo ap mani, un es dzirdu atkal svinīgo: „Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, kā rīta zvaigznes spožumiņš...”

Ak, mans mīļais, tā es mīlu Tevi. [http://runa.lnb.lv/63772/]

Tradicionālā transkripcija

[vasàrsvtki]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[vɑsɑrsvæːtki]

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, platais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

Vasar- – sakne

svētk- – sakne

Vasarsvētk- – vārda celms

-i – galotne

Vasarsvētki – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

  Daudzskaitlinieks.

Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas svētki.

2)     izteicēja daļa – Šie bija neaizmirstami Vasarsvētki. 

3)     galvenais loceklis – Dēla desmitie Vasarsvētki.

4)     apzīmētājs – Vasarsvētku rīts ir miglains.  

6)     papildinātājs – Visi šodien svin Vasarsvētkus.

7)     laika apstāklis – Vasarsvētkos sabrauca daudz ciemiņu.

Vasarsvētku apsveikums, Vasarsvētku dievkalpojums, Vasarsvētku draudze, Vasarsvētku dziesmas, Vasarsvētku ēdieni, Vasarsvētku festivāls, Vasarsvētku kartītes, Vasarsvētku koncerts, Vasarsvētku kustība, Vasarsvētku lūgšanas, Vasarsvētku nozīme, Vasarsvētku paražas, Vasarsvētku pasākumi, Vasarsvētku sadancis, Vasarsvētku sprediķis, Vasarsvētku ticējumi, Vasarsvētku tradīcijas, Vasarsvētku zaļumballe

krāšņie Vasarsvētki

pirmie Vasarsvētki

apsveikt Vasarsvētkos, dejot Vasarsvētkos, svinēt Vasarsvētkus

Priecīgus Vasarsvētkus!

Vasarsvētki, dsk. v. lietv.

Kristietībā – reliģiski svētki (Svētā Gara atnākšanas svētki) piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, parasti vasaras sākumā.

Sprediķis Vasarsvētkos. Priecīgus Vasarsvētkus!

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]

Vasarsvētki, -us, v.; tikai dsk.

Kristietībā – reliģiski svētki (Svētā Gara atnākšanas svētki) piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām, parasti vasaras sākumā.

Vasarsvētku draudze – baptisma paveids.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

Vasarsvētki – Vosoras svātki

[Sagatavots pēc: Bērzkalns 2007 : 551]

Vasarssv¥tki – Vasarsvētki. Vosoryssvàtkys śińìe, eja vàinaks i łyka gùvòm ap ro²ìm. ìe ṕìrhì, ùtrì i trešì Vosoryssvài).

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 546]

Ergonīmi – Dobeles Vasarsvētku draudze, draudze Dobelē; Vasarsvētku draudze „Atvērtā debess”, draudze Gulbenē. Vasarsvētku draudzes Salaspilī, Venstpilī, Valdemārpilī, Liepājā, Kuldīgā, Jelgavā, Aizputē, Koknesē, Stendē, Gardenē, Līvānos, Olainē, Krāslavā u. c.

angļu Pentecost

baltkrievu Cёмуха; День Святой Троицы

franču Pentecôte

grieķu Πεντηκοστή

igauņu Nelipühad

krievu Пятидесятница; День Святой Троицы

lietuviešu Sekmìnės

poļu Zesłanie Ducha Świętego

ukraiņu День Свято́ї Трі́йці

vācu Pfingsten

zviedru pinse

Še tev, pīlīt, Vasarssvētki, Jāņi vairs nav tālu.

Trīs ceturtdienas priekš Vasaras svētkiem nevajaga nekādu lauku darbu strādāt, citādi krusa nosit labību.

Vasaras svētku naktī dzen zirgus pieguļā uz kopu ganību. Tur izmeklē vietu ugunskuram, skrien ap to apkārt ar maizes kulēm un ugunīm un tad iedur tur

ar mietu caurumu, kur nu ieliek Pieguļas mātei vispirms vienu olu, tad ielej alu, brandvīnu un pienu, liek arī sieru, gaļu, taukus un pantogu. Tad uzkur tai vietā uguni un sāk paši ēst un dzert. Pantogs tiek ēsts tikai bez maizes. Kas vakarā paliek pāri, to apēd rītā. Tādā kārtā zirgi tiekot sargāti no vilkiem un slimībām. Kas šai pieguļā neņem dalību, tam klājas ar zirgiem slikti.

Tie senāk katoļiem bijuši lieli svētki, kurus svētījuši trīs dienas. Vasaras svētku naktī burvji un raganas staigājuši apkārt. Tāpēc Vasaras svētku
rītā govis nedzinuši ganos, jo bez rasas apburtā zāle vairs nebijusi kaitīga. Vasaras svētkos pušķojuši istabas ar bērziem un kalmēm. Gani pušķojuši govis, par ko saimnieces tiem devušas sieru.

Vasarsvētkos nedrīkst ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot.

Vasarsvētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība.

Vasaras svētku rītā agri jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos un nenāktu miegs.

Vasaras svētkos priekš saules lēkšanas vajag aiziet uz avotu nomazgāt avota ūdenī muti un tad iemest sudraba jeb vara naudu. Uz māju ejot, nedrīkst atpakaļ skatīties. Tikko nonāk mājā, jāliekas gulēt. Sapnī redzēs, kas to naudu no avota izņems, tas arī licēju apprecēs.

Kas Vasaras svētku meijas velk gar zemi, tad dabon kašķi.

Ja priekš Vasaras svētkiem, kamēr vēl bērzu sulas nav nestas baznīcā, peras pirtī ar jaunām peramām slotām, tad dabū kašķi.

Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena, tad siens nepelē.

Vasarsvētkos baznīca izpušķota bērziņiem. Nocērt kādu zaru no tiem un noliek siena šķūnī, tad peles negrauzīs sienu.

Ja pērkons rūc pirms Vasaras svētkiem, tad būs auglīga vasara.

Trīs reiziņas pa gadiņu

Savas govis appuškoju:

Vasarsvētkos, Jāņu rītā,

Pirmo reizi pusdienā. [LD 29050-0]

Nurmuiža

Par Nurmuižas baznīcu ir pareģots, ka kādā Vasarassvētku rītā, kad būs labi daudz baznīcēnu, tad baznīca nogrimšot. Tas notikšot tad, kad bērziņš uz baznīcas mūŗa būšot izaudzis rokas resnumā.

Zem Nurmuižas baznīcas ir līķu kambaris, bet no tā vedot viens garš apakšzemes gaņģis, kuŗa izeju neviens nezinot.

[Sagatavots pēc:

http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15F1116.htm]

Vasarsvētku naktī

Kā iemidzināt taisās

Naktsvēja vieglās šūpas?

Es dzirdu – ziedi raisās

Un kvēl kā mīlā lūpas.

Un jūrai krūtīs ceļas

Jau dziļi dzelmē puksti,

Un viļņi krastā veļas

Un šalcot krastā šķeļas

Kā mīlestības čuksti.

Šai naktī gaiss zem tropas

Pilns jaunas dzīves šūnām.

Kaut varētu es dusēt

Uz zemes ziedu dūnām!

Kaut varētu es dusēt

Zem vēsās debess kopas,

Zem zvaigžņu smiltiņām!  [Ziemeļnieks 1959 : 461]

***

Skaņu miņa estu tautai,

Tautas dēliem, tautas meitām

Paliek sirdī noglabāta.

Nu tie saprot birzes šalku,

Upes čalu, putnu dziesmas,

Visas lej tiem sirdī drosmi.

Liekas vēl: pats Vanemuine

Staigātu starp dziedātājiem,

Dziesmu liesmas kurinādams.

Vasarsvētki, ziedu svētki,

Dziesmu laiki, līksmu laiki –

Visi lauki gavilēja:

Tauta atkal kopā lasās,

Nāk no tāliem zemes galiem,

Nāk no vakariem un rītiem.

Viņu starpā Vanemuine,

Dziesmu liesmas kurinādams,

Staigā neredzamu gaitu.

Tūkstošiem tur dziedātāju

Aizkustinās tautas sirdis,

Tāli skanot tautas dziesmām. –

Dziesma dziesmu sveicināja,

Pāri robežām un tālēm

Estu tautas dziedātājus. [Rainis 1978 : 481–482]

Vasarsvētki, Vasarsvētki! Cik jauki ir Vasarsvētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas gadā par vienādām; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kāda salda, neizskaidrojama gaidīšana, kurai stāv cieši vienā pusē smiekli, otrā raudas, bet abi gandrīz ar vienādu jūtu cēloni. Ap Vasarsvētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesākusies, priekšā ar saviem jaukumiem un priekiem, tāpat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar visām savām laimību cerībām. Vasarsvētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzināšanās it kā agrais pavasars dažādās laika grozībās. Vasarsvētki un jaunība, cik ļoti līdzīgi tie būtu, ja vien nerastos viņu starpā kāda pazīstama un liela starpība, kuru iedomājot saceļas sēras jaunā un vecā sirdī, sēras par to, ka jaunība nenāk vis kā Vasarsvētki ik gadus, bet tik vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.

Vasarsvētki bij atnākuši visā savā pilnīgā jaukumā un tādi, kādus viņus mēdz allaž gaidīt un kādiem viņiem pēc sava vārda nozīmes vajadzētu allaž būt: ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un dodams putniem jaunu līksmību pie dziedāšanas. Laukā, klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik patīkami. [Kaudzītes 1980 : 335]

●

Cieba aizgāja pie vagara un dārznieka ērbērģa, kur nama priekšā gulēja pārnesti veseli klēpji pušķu, izmeklējās dažus kuplus bērziņus, ziedošus sermukšus un tīkami smaržīgus egļu zarus ar veselām ķeķēm mazu gan sarkanu, gan zaļu čiekurīšu, atnesa un pieslēja vai piesprauda abās pusēs lievenēm.

– Cienmātiņ, es drusku izpuškoju arī mūsu durvju priekšu, citādi jau nemaz nejutīsim, ka rītu ir Vasarsvētki – mūsu dzimtenes jaukākie svētki, – viņa teica, iznākot Terēzei uz lievenēm. – Tagad ir zaļumu un ziedu laiks un jāpuškojas visiem, un, ja jūs atļautu, es izpuškotu arī savu istabu.

Terēzei tur nekas nebija pretī, un Cieba ienesa un pieslēja dažus bērziņus ir pie savas gultas, ir pie tai līdzās stāvošās bērna gultiņas, bet uz galdiņa lielā krūzā salika egļu zarus ar skaistajiem čiekurīšiem, kas visi smaržoja tik jauki, tik tīkami.

Kad Terēze Vasarsvētku rītā uzcēlās un nomazgājusēs un apģērbusēs iznāca no savas ar bieziem, nolaistiem logkariem aizsegtās guļamās istabas dziļā sakrēšļa ārā uz balkoniņu, tai apžilba acis no gaišajiem saules staru plūdiem, kas piepildīja visu gaisu un apkārtni tuvumā un tālumā, tā ka viņa uz brīdi aizlika sev plaukstu acīm priekšā, un, tikai kad tās daudzmaz bija apradušas ar dienas gaišumu un saules spīdumu, viņa nolaida roku uz leju un lūkojās brīvi klajā. Bija brīnišķi jauka diena. [Janševskis 1983 : 271]

●

Askolds negribēja doties caur ziņkārīgo ļaužu drūzmu līdz altārim, zem kura bija aprakti Rīgas arhibīskapi un virs kura tagad atradās lauru kokiem un rozēm iežogots katafalks ar Orestu. Viņš nostājās pie melngalvju soliem, roku uzlikdams uz kādas kokā izgrieztas mora galvas. Tad viņš lēni aplūkoja ģerboņu sienas epitāfijas, izšķērdīgiem kokgriezumiem un                    12 apustuļu tēliem greznoto kanceli un, beidzot, pašus bēriniekus. Viņu vidū visvairāk bija jaunatnes – skolnieki un skolnieces – ar tādiem rožu, narcišu un maijpuķīšu klēpjiem, ka šis dievkalpojums neatgādināja bēres, bet Vasarsvētkus. Askolds pamanīja arī skaisto Ielāpiņu. Arī viņa bija atnesusi ziedus – vientiesīgas un sentimentālas maijpuķītes – tam, kas bija izdomājis viņas palamu. Vai tiešām viņa, kas tomēr bija ļoti skaista, vēl arvien negāja pēceksāmena stundās un pulksten 12-tos gaidīja Askoldu uz ielas? [Ādamsons 1992 : 98]

●

Annele piespiež vaigu pie zemes. Tā ir valga kā no saldām asarām. Tā smaržo kā medus. Mīļā, mīļā zeme!

„Iesim nu, bērns!”

Māte ir piecēlusies, izpurina savu lakatiņu, apsien.

„Nu, vai kājas atpūtināji?” tēvs vaicā. „Dzert negribas?”

Jā. Annelei traki gribas dzert. Bērzu sulas no zelta kausa viņu padarītu neizsakāmi laimīgu, bet viņa zina: ar redzamām acīm bērzu sulu saredzēt nevar, viņas vairs netek, jo iet jau uz Vasarsvētkiem, bet mežā cita dzēriena nav. Jāpaciešas līdz Kaltiņiem. [Brigadere 1993 : 34]

MAGONE.

Kam vēl tāds bāleliņš

Kā mans kalna ozoliņš:

Stalti bija tautu dēli –

Staltāks mans bāleliņš:

(Smiedamās.) Apkopjams, puškojams,

Dzīpariņiem apkarams –

VENTS.

Dzīpariņiem apkarams

Kā Vērsītis vasarsvētku.

MAGONE.

Ej nu, saki: kā nu bij?

Vai salīgi līgaviņu?

Gan diženu, gan raženu,

Tālu ceļu atvedamu?

VENTS.

Gan jau, gan – stāstīt laiks –

Tīk man tevī klausīties:

Ilgi tevis nedzirdēju,

Tavas mīļas valodiņas.

MAGONE.

Ir gan ilgi nedzirdējis, –

Ne pusdienas projām biji, –

Gan nav laika kumeļam:

Nojūdzams, barojams. [Rainis 1981 : 15]

Veicot aptauju skolēnu, vecāku un skolotāju vidū par vēlamo reliģisko svētku tematiku klases audzināšanas stundās, rezultāts ir visai viendabīgs. Ieteicamie aplūkojamie svētki un tradīcijas ir – advente, Ziemassvētki, Lieldienas, Vasarsvētki, Zvaigznes diena, kaut arī Zvaigznes dienas atzīmēšana ģimenēs netiek plaši praktizēta. Visi 63 aptaujātie Engures
vidusskolas, Tukuma 2. pamatskolas, Džūkstes vidusskolas un Tukuma 2. vidusskolas 1.–4. klases audzinātāji iesaka runāt par šiem tematiem, kā iemeslu minot – „tās ir būtiskas lietas, kas daļēji organizē cilvēka dzīvi”, „skolēniem ir jāsniedz vispusīga informācija par visu”, „lai vairotu skolēnu reliģisko kompetenci, lai koptu reliģiskās tradīcijas”, „tās ir vērtības, kuras cilvēku harmonizē”, „tas ir svarīgi – audzinoši, izglītojoši”.

        Izskatot pašreizējo stundu sadalījumu klašu audzinātāju programmās un ņemot vērā sociālo zinību un ētikas tematiku, iespējamais stundu sadalījums varētu būt šāds:

advente – 1 stunda,

Ziemassvētki – 1 stunda,

Zvaigznes diena – 1 stunda (1.–2. klasē),

Lieldienas – pa 1 stundai 1.–2. klasē, 2 stundas 3. un 4. klasē,

Vasarsvētki – 1 stunda.

Kopumā reliģiskajiem svētkiem tiek veltītas 5 stundas mācību gadā.

Vasarsvētku tēmai tiek atvēlēta viena stunda katrā klasē.

Stundu mērķis –

 1. klasē – iepazīstināt bērnus ar baznīcu – celtni, kur pulcējas kristieši, atklāt, ka Vasarsvētki ir baznīcas dzimšanas diena;

2. klasē – radīt bērniem priekšstatu par Svētā Gara nozīmi baznīcas dzīvē;

3. klasē – iepazīstināt skolēnus ar dažādu konfesiju baznīcām, to veidošanos Latvijā;

4. klasē – veikt projekta darbu – pētījumu par savā apkārtnē tuvāko baznīcu, tās draudzes locekļiem, tradīcijām.

Izveidoto anketu rezultāti liecina, ka

·   lielākā daļa vecāku kopā ar bērniem apmeklē baznīcu reliģisko svētku laikā;

·   sākumskolas bērnu vecāki ir informēti par šo svētku svinēšanas tradīcijām;

·   svētku rituāli ir pārmantoti no vecākiem kā ģimenes tradīcija;

·  vecāki iesaka reliģisko svētku tematiku iekļaut klases audzināšanas stundās, lai bērni varētu saņemt pilnvērtīgu informāciju;

·  skolās tiek svinēta advente, Ziemassvētki baznīcas tradīcijās, savukārt Lieldienās bieži tiek apvienotas kristīgās un latviskās tradīcijas;

·  sākumskolas klašu audzinātāji savās stundās runā par reliģiskajiem svētkiem, lai gan tie nav iekļauti klases audzināšanas programmā;

·  klašu audzinātāji ir gatavi runāt par reliģiska satura tēmām, vajadzības gadījumā piesaistot citus skolotājus vai sabiedrības pārstāvjus;

·  vecāki un skolotāji iesaka klašu audzināšanas stundās runāt par adventi, Ziemassvētkiem, Zvaigznes dienu, Lieldienām, Vasarsvētkiem.

[Sagatavots pēc: Puzanova 2006 : 41–51]

Mārtiņš Ziders Vasarsvētku koncerts „Citāds dievkalpojums” Torņakalna baznīcā 2017. gada 4. jūnijā.

[http://jauns.lv/foto/zinas/26553-vasarsvetki-tornkalna-baznica#&gid=26553&pid=1]  

Kristas Dārziņas 5.Vasarsvētku festivāls.

[http://iecava.lv/lv/zinas/kultura/17082-aizvadits-5vasarsvetku-festivals] 

Dziesma Vasarsvētki. Vārdu un mūzikas autors Kaspars Upacieris, izpilda grupa „UFO”.