Māra ir dieviete, par kuru ir visvairāk diskusiju latviešu folkloristikā. Diskusiju pamatā ir jautājums par Māras ģenēzi un viņas vārda cilmi latviešu folklorā. Viens viedoklis ir, ka Māra ir pati senākā, nozīmīgākā un galvenā (Lielā Pirmmāte) baltu cilšu sieviešu kārtas dievība (šim viedoklim pieslejas Mārtiņš Bruņinieks, Marģers Grīns, Māra Zālīte, Janīna Kursīte). Otrs viedoklis ir, ka Māra ienākusi latviešu folklorā no kristietības: 1) šeit saplūdis priekšstats par govju aizgādni un svēto Jaunavu Mariju (Pauls Einhorns), 2) Mārā saplūst priekšstati par Laimu un svēto Jaunavu Mariju (Elza Kokare, Pēteris Šmits, Ludvigs Adamovičs, Ludis Bērziņš), 3) uz senās baltu zemes dievības uzslāņojies Marijas (Māras) vārds un atsevišķas funkcijas (Haralds Biezais).
„Latvju dainās” ir 796 dziesmas, kurās sastopams Māras vārds, no tām 62 % dziesmu pierakstītas Kurzemē.
Māras galvenās funkcijas ir:
1) rūpes par jaundzimušā bērna veselību, labklājību un arī dzemdētājas veselību:
Pirtiņā ieiedama,
Cieti vēru pirtes durvis,
Zina Dievis, mīļa Māra,
Vai iziešu, neiziešu. [LD 1095]
2) Māra nodrošina sievietes mūža labvēlīgu ritējumu:
Es atradu mīļu Māru,
Pirtes taku ravējam;
Es atstāju visu darbu,
Teku līdzu noravēt. [LD 1077]
3) viņa rūpējas arī par sērdienīti:
Dieviņš jāja, Māra brauca
Sērdieņiem panākstos.
Dieviņš deva bērus zirgus,
Māra raibas raibelites. [LD 4979-0]
Kur tu teci, svēta Māra,
Pilla sauja zīda diegu?
Sērdienei pūru šūt,
Kam nevaid māmulite. [LD 5018-0]
4) Māra rūpējas par meitas darbu maltuvē:
Tumsā gāju mālu malt,
Tumsā Dievs palīdzēja;
Tumsā sēd mīļa Māra
Dzirnav’ galda galiņā. [LD 8249-0]
5) Māra, bet atsevišķos apgabalos – Vidzemē, Zemgales austrumos – Māršava, Māršaviņa („Latvju dainās” 14 tipos, 50 variantos), ir govju aizgādne:
Balta gāju govu slauktu,
Balta ganu izvadītu,
Balta sēd mīļa Māra
Manā govju laidarā. [LD 29164-0]
Zinu, zinu, nesacīšu,
Kur gul govu Māršaviņa:
Kūtī gul pasliegsnī
Kā melnaja vabolīte. [LD 32449-7]
Māra ar epitetu mīļā vai svētā lopkopības sakarā pārstāvēta ievērojami bagātāk – apmēram 150 variantos. Poētisko centru veido LD 29167, kuras 82 variantos (vairāk nekā puse no dziesmām, kas veltītas Mārai kā lopu patronesei!) Māra, svētu rītu ganīdama, izraksta, noraibo raibaliņas:
Gotiņ mana raibaliņa,
Kas tev’ raibu norakstīja,
Svēta Māra norakstīja,
Svētu rītu ganīdama. [LD 29167-2]
Tikai 9 tautasdziesmu variantos raibaliņas izraksta Laima. Pārējās dziesmās, kas pārstāvētas nedaudzos variantos katra, Māra pati gana un dzied, pavada un sagaida ganus, pati baro un slauc govis vai aicina meitas to darīt, gādā par telīšu vairošanos, met laidarā zelta pušķi, rīksti, raibus cimdus, sēd vītolā, sviestu sitot vai govis skaitot, dod meitai tautās līdzi noteiktas krāsas govis, ieteic ielikt govij vārdu pēc tās krāsas. Kā redzams – piedalās visās lopu kopējas ikdienas gaitās.
[Kristīgās ticības ieviesto priekšstatu pakāpeniska iekļaušanās genuīnās pagāniskās sistēmās – I. K.] īpaši labi redzama buramvārdos, ļaujot secināt, ka svētā Marija, pakāpeniski pārvērtusies par mīļo vai govju Māru, Māriņu,aizstājot seno genuīno latvisko dievību, iepējams, Māršaviņu.
[Kokare 1999 : 158; 161]
●
Janīna Kursīte ir uzrakstījusi beidzamos gados plašāko rakstu par Māru latviešu folklorā – „Māra” darbā „Latviešu folklora mītu spogulī”.
Janīna Kursīte pēta Māras vārdsavienojumus, substantīvus, darbības vārdus, kas aptver Māras pasauli latviešu folklorā. Dažas viņas atziņas:
„.. nosauktās darbības – skaišanās, rībināšana, drebināšana u. c. – rāda Māru kā htonisku dievību, kurai noteiktos apstākļos ir tiešs sakars ar aizsauli un plašāk – iznīcības, haosa sākotni. Ne vienmēr Māras neritmiska, neharmoniska kustība, darbība bija nāves un viņsaules zīme, bet tuvojošos briesmu, pārejas brīža zīme gan. Kad Māra rībina gar krustību dalībnieku durvīm, vienīgais glābiņš, lai viņu pielabinātu, sagaidītu labvēlību, ir aicināt iekšā. Kad Māra apskaišas, tur dusmas uz sievām, jaunām meitām vai sērdieņiem; pēdējiem vēl ir laiks, kā mēs šodien teiktu, laboties. Apse, zem kuras sēd Māra, pati drebot vai koku drebinot, ir viena no Lielās pirmmātes mītnes vietām, sava veida vārti vai robeža starp šo sauli un viņu sauli”;
„[pubertātes iniācijā – I. K.] Māra (dažreiz Māra kopā ar Dievu un Laimu) ir tā, kas pārbaudāmajam saka, kā rīkoties. Šī sacīšana [..] ietverta simboliskā formā, kuras saprašana laikam arī bija viens no priekšnosacījumiem iniciācijas pārbaudījuma izturēšanai”;
„.. ticējumos reljefi iezīmēts Māras pārziņas loks – tas, kas aug, vairojas, sākot no augu un kukaiņu valsts un beidzot ar dzīvniekiem/lopiem un cilvēkiem.”
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 268; 272; 293]
[http://www.wikiwand.com/lv/M%C4%81ra]
