Tradicionālā transkripcija

[li¡ldìenas]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[li͜eːldi͜enɑ̆s]

[l] – skanenis

[ie] – divskanis

[l] – skanenis

[d] – balsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[n] – skanenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – L.

Liel- – vārda sakne

dien- – vārda sakne

Lieldien- – vārda celms

-as – galotne

Lieldienas – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Daudzskaitlinieks.

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Šogad Lieldienas bija neparasti vēlu.

2) izteicēja daļa – Starp svētkiem, kuros pieņemts vienam otru apdāvināt, ir arī Lieldienas.

2) galvenais loceklis – Ilgi gaidītās Lieldienas.

3) papildinātājs – Nosvinējām Lieldienas un sākām gatavoties Jurģiem.

4) laika apstāklis – Lieldienās mūs pārsteidza cīruļputenis.

5) apzīmētājs – Kalna galā bija Lieldienu šūpoles.

Lieldienu apsveikums, Lieldienu dāvana, Lieldienu dievkalpojums, Lieldienu šūpoles, Lieldienu zaķis

gaidīt Lieldienas, svētīt Lieldienas, svinēt Lieldienas

Lieldienas, -u, s.

Kristietībā – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki.

Lieldienu ola – ola, kam Lieldienās pēc senas paražas izkrāso čaumalu.

Dārza stūrī stāvēja resna, resna liepa, kur pa Lieldienām kāra šūpotnes. Plūdonis 3, 50.

Bet lielo koku pakrēslī, kur Līziņa Lieldienās lauza pūpolus, kā zeltu apbērts ziedēja vītols. Viese 1, 21.

.. tradīcijās ietilpst paradums Lieldienās citam citu apdāvināt ar krāsotām olām. Rīgas Balss 79, 87, 6.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Li¡ldìenas, arī vsk. Li¡ldìena. sezdìenas vakarã bi jàustaĩsa šũpules ùn Li¡ldìenâs prìekš saũles jàiêt šũpâtuôs. uz Li¡ldìenu šuva visìm jaûnas dr¡bes – tâda muõde bi, jaka vài šuõtele jaûna prìekšã, bet visìm vàidz¡ja jaûnu.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 222]

●

Lìeldìenas – Ĺèlìńiś, arī Ĺèuìńiś, dsk. Lieldienas. iz Ĺèlìņu šỳupavohîś i krùosavòm ùłys. Ĺèuìņuôs ṕìkùora kuļu baźńeîcys dùorzâ pa kùku zorìm èļ śìeeîbys.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 566–567]

Lieldienas – Lielā diena

Saliktenis liela + diena.

angļu – Easter

baltkrievu – Вялікдзен; Пасха

čigānu – Patradži

franču – Pâques

grieķu – Πάσχα

igauņu – Ülestõusmispühad; lühavõttepüha

krievu – Пасха

latīņu – Pascha

lietuviešu – Velykos

poļu – Wielkanoc

somu – Pääsiäinen

ukraiņu – Пасха; Великдень

vācu – Ostern

zviedru – Påsk

Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc.

Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.

Lieldienas rītā jāvelkot gluži jauns krekls mugurā, tāds, kas vēl esot nevalkāts un vēl gluži zaļš (nebalināts).

Kad Lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvārkšņa, tad viņa šūpojoties trīs reizes uz vienu uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša Lieldienās šūpoties. Puiši allaž mēdz Lieldienās meitas jo augsti izšūpot, par ko tie atkal kā atalgojumu saņem skaisti krāsotas olas.

Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.

Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.

Lieldienas rītā ar šautnieku žagariem kuļ lopus, lai tie nebizotu.

Lieldienās ir jāmainās ar olām, citādi nākošajā vasarā vistas nedēs.

Lieldienas olas ēdot, čaumalas jāsadrupina labi smalki, lai vistas labi dēj.

Kad Leldīnē nūsvētēj gaļu, tad kaulus vajaga īsēt mīžu teirumā, tad mīži augs bolti un cīti kai kauls.

Lieldienās jāšūpojas, tad liniem aug šķiedra kā zīds un sēklas tīras kā vējā vētītas.

Lieldienas rītā, saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs.

Lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina.

Cik daudz rasas priekš Lieldienas, tik daudz salnu pēc Lieldienas.

Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas (ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki).

Izslauka istabu Lieldienas rītā un mēslus aiznes uz citu pagastu robežām, tad mušas nemājojot istabā.

Lieldienas rītā priekš saules jāiet uz mežu pēc čiekuriem, kurus tad kaltē 99 dienas uz krāsns augšas; pēc tam saberž smalkus un nēsā līdzi, lai čūskas nedzeļ.

Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime.

Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.

Vecu vecā Lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Dažreiz sasistā ola tiek arī atdota uzvarētājam.

Lieldienas rītā ārā jākliedz – no kuras puses nāk atbalss, uz to pusi aizvedīs tautas.

Ka cylvāks grib zynuot savus grākus, tod lai pyrmā Leldīnis dīnā da pacelšonas krysta padzer auksta yudiņa. Tu dīnu da pacelšonas krysta yudins ir soldons. Kod cylvāks padzers yudiņa un yudins byus soldons, tod itei pīzīmēj, ka pi tuo cylvāka grāku nav. A ka byus na soldons, taids kai jis ir, yudins kai yudins, itys pīzīmēj, ka pī to cylvāka cīši daudz grāku, koč ar maisu nuosuoi.

Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

Lieldienas rītā
Sarkana saule;
Māršiņas villanei
Sarkanas bārstis. [LD 32277-0]

Es ar savu mīļāko
Lieldienās šūpojos;
Viņš ievēra zelta viervu,
Es sudraba gredzeniņu. [LD 32251-0]

Kas to lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņupītes. [LD 32263-0]

Tā gaidu lieldienu
Kā bāleliņu;
Aizgāja garām
Kā rīta rasa. [LD 32297-0]

Kar, brālīti, šo lieldienu
Māsiņai šūpulītes;
Kārsi citu lielu dienu
Savai jaunai līgavai. [LD 32257-0]

Lieldienas pēc senā senču kalendāra iezīmē pavasara punktu, kad diena kļūst garāka par nakti. Tās ir devītajā (piecdienu) nedēļā pēc Meteņiem. Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus, svin trīs, reizēm četras dienas.

Lieldienās, saulei lecot un rietot, tās ēna iet pa vienu līniju virzienā rietumi–austrumi. Šo līniju sauc par Saules taku, un dabā to iezīmē Lieldienu rītā pret sauli tekošs strauts. Senie latvieši šim strautam piedēvēja maģisku, veselību un skaistumu vairojošu spēku.

Lieldienas bija lieli svētki, kaimiņi gāja viens pie otra un izpēra cits citu auglības veicināšanai, izpēra arī lopus un pat bites. Tā kā senajos mītos ola simbolizē sauli, tad Lieldienās izpaudās senais olas kults (ola kā dzīvības nesēja). Lieldienās olas ne tikai ēda, bet arī krāsoja, mainīja, dāvināja, ar olām atpirkās no pērējiem. Meitas deva puišiem olas par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.

Šūpoļu kāršana un šūpošanās, līdzīgi kā lēkšana, griešanās, mīdīšana, pēršana un dancošana piederēja pie darbībām, kas veicina auglību. Tāpat mūsu senči ticēja, ka Lieldienu rītam piemīt īpašs spēks un burvība, tāpēc arī Lieldienās būrās, zīlēja un pareģoja laiku.
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]

Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles – un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu un mežu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup. Sievas, kuras savā laikā jau izšūpojušās un kuru rokas bij nogurušas, bērnus šūpojot, dažas ar skaudību, dažas ar labvēlību nolūkojās jaunajās meitās, ko puiši meta gandrīz līdz bērzu galotnēm. Meitām vaigi nobāla, augšup drāžoties, un pietvīka tumši sarkani, skrejot lejup, un viņas tika no šūpolēm ārā, solot lielu daudzumu sarkanu, zaļu un zilu olu. [Virza 1989 : 60–61]

Lieldienu simboli un artefakti Turaidas pilī

2005. gadā Lieldienu laikā no 25. līdz 29. martam Turaidas pilī bija apskatāma izstāde – 11.–13. gadsimta Lieldienu simboli un artefakti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos Vidzemes lībiešu zemēs.

Apmeklētāji varēja iepazīties ar seno saules un atdzimšanas mītu atspulgiem Vidzemes lībiešu senlietās un ar kristīgajām tradīcijām saistītiem priekšmetiem. Goda vieta bija ierādīta simboliskai Lieldienu olai, kas atrasta, veicot arheoloģiskos izrakumus Doles Raušu lībiešu ciema vietā. Gandrīz pirms tūkstoš gadiem šo emaljēto olu kāds tirgotājs atvedis no austrumiem, visticamāk – no Krievzemes.

Olu kults 11.–12. gadsimtā lībiešu zemēs bija sevišķi izplatīts. Sieviešu un bērnu apbedījumos kā kapa piedevas liktas olas vai olu čaumalas. Šī kulta pamatā ir somugru tautu, pie kurām pieder arī lībieši, mīts par putna olu, no kuras radīta pasaule. Šie mitoloģiskie priekšstati un putna pielūgsme izpaudās arī putnveida piekariņos – amuletos, ko valkāja lībiešu sievietes. Tie atrasti visos Vidzemes lībiešu novados. Ar zemkopību saistīto tautu priekšstatos ola ir arī saules simbols. Grafiski tas attēlots koncentriska apļa, riteņa vai diska veidā uz daudzām lībiešu rotām un sadzīves priekšmetiem. Iecienīta lībiešu sieviešu rotaslieta 11.–13. gadsimtā bija apaļi – saules formas – piekariņi no sudraba vai bronzas. Arheologi uzskata, ka arī ugunskrusts šajā laikā uztverts kā saules, laimes un dižciltības simbols. [Sagatavots pēc: Apollo 2005 : http://www.apollo.lv/]

Autore M. Purviņa.