Tradicionālā transkripcija

[laĩma]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[lɑ͜iːmɑ]

[l] – skanenis

[ai] – divskanis

[m] – skanenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – L.

Laim- – sakne, vārda celms

-a – galotne

Laima – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Laima ir mītisks tēls latviešu folklorā.

2) izteicēja daļa – Pasakās baltā māmuliņa ir Laima.

3) galvenais loceklis – Likteņa lēmēja Laima.

4) papildinātājs – Pasakās Laimu ataino kā vecu māmulīti.

5) apzīmētājs – Latvju dainās bieži minēts Laimas vārds.

6) apstāklis – Laimā radās žēlums, un viņa jaundzimušo pažēloja.

Laimas iela, Laimas istaba, Laimas māte

mīļā Laima

lūgt Laimu, pateikties Laimai

Laima

Likteņlēmēja dievība senlatviešu mitoloģijā; folklorā parasti ir antropomorfs tēls, bāreņu aizstāve, grūtnieču, dzemdētāju sargātāja, laimīgas ģimenes dzīves noteicēja, padomdevēja darbā; tai bija tiesības lemt par cilvēka mūža ilgumu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/lvv]

Priekšvārdi – Laima, Laimis, Laimdota, Laimute.

Uzvārdi – Laimiņš, Laimiņa.

Vietvārdi – Laimas, viensētas; Laimas dīķis, dīķis Krimuldas novadā; Veclaimas, viensēta; Laimas iela, iela Rīgā; Laimdotas iela, iela Rīgā.

Ergonīmi – Laima, šokolādes ražotne, AS; Laima, sieviešu hokeja klubs; Laima, viesu nams Tērvetē; Laima, Daugavpils Universitātes studentu deju ansamblis.

Vārda Laima pamatā ir latviešu valodas vārds laime.
[Sagatavots pēc: Siliņš 1990 : 205]

angļu – Laima

baltkrievu – Лайма

grieķu – Λάïμα

igauņu – Laima

itāļu – Laima

krievu – Лайма

latīņu – Laima

lietuviešu – Laima

lībiešu – Laima

poļu – Laima

somu – Laima

ukraiņu – Лайма

vācu – Laima

zviedru – Laima

Ne arvien Laima smaida.

Laima būtu, bet neprot saņemt.

Laima nāk par logu, bet nemāk saņemt.

Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas.

Ko līdz Laimai atvērt plašas durvis, kad viņa aizvien ienāk pa visšaurākām durvīm.

Jauna gada vakarā, gulēt ejot, sakrauj galdā dažādus ēdienus (klāj galdu), jo nakti nāk Laimiņa viesos.

Ne visiem Laima taisa

Labu vietu maliņā;

Citai Dievs, Laima taisa,

Citai taisa Veļu māte. [LD 9246-0]

Dēkla, Dēkla, Laima, Laima,

Tu vienādi nedarīji:

Citam kāri vieglu mūžu,

Citu grūti rūdināji. [LD 1218-0]

Steidzies, Dēkla, steidzies, Laima,

Nu vedīs sērdienīti;

Steidzies, Dēkla, vārtu vērt,

Laima, segt villainīti. [LD 17848-1]

Laima prieku parādīja,

Veļu māte žēlabiņas:

Laima kāra šūpolīti,

Veļu māte noraisīja. [LD 1135-1]

Paļā mani visi ļaudis,

Laima mani nepaļāja,

Laima mani nepaļāja,

Redz ar godu dzīvojam. [LD 8774-0]

Ko bij manim nu darīt?

Dieviņš teica, Laima liedza;

Dieviņš teica maizes vietu,

Laima gaužas asariņas. [LD 10042-0]

Asinsupe strauji tek,

Līkumiņus mētādama;

Mīļa Laima, pasteidzies

Asinsupi apturēt! [LD 34108-0]

Es iegāju maltuvē,

Laba rīta nidevuse;

Laima stāv maltuvē,

Laba rīta gaidīdama.

Labrītiņi, mīļa Laima,

Ko darīji maltuvē?

– Es, meitiņa, dzirnus slauku,

Gaidu tevis malt nākot. [LD 7997-0]

Laima brida rudzu lauku,

Samta svārkus sacēluse;

Kad nolaida samta svārkus,

Nolīkst visas rudzu vārpas. [LD 32542-3]

Atraitnīte, bārenīte,

Celmiem krāsni kurināja.

Gādā, Dievs, gādā, Laima,

Tai malciņas cirtējiņu. [LD 27840-1]

Laima sēd kalniņā,

Nelaimīte lejiņā.

Svied, Laimiņa, Nelaimei

Ar akmeni mugurā. [LD 1220-0]

Cieti savas kājas āvu,

No māmiņas atstādama;

To zin Dievs, mīļa Laima,

Kur noaušu vakarā. [LD 16978-14]

Uz Laimiņas es raudāju,

Ne uz savas māmuliņas:

Laima mūža licējiņa,

Māmuliņa auklētāja. [LD 9276-1]

Es piedzimu bez naudiņas,

Bez gudrā padomiņa.

Dieviņš man naudu deva,

Laima gudru padomiņu. [LD 1222-0]

Pate Laima laba sieva,

Pate liela naidiniece:

Pate prieciņ’ i devusi,

Pate lielas žēlabiņas. [LD 1135-2]

Mīļa Laima, Dieva meit’,

Nāc dziesmiņas darināt:

Teic dziesmiņas, dziedi pati

Par jauniem, par veciem. [LD 22-0]

Lai bij radi, kam bij radi,

Bārenītei lieli radi:

Dieviņš tēvs, Laima māte,

Dieva dēli bāleliņi. [LD 5022-0]

Es redzēju melnu vistu,

Pirts jumtiņu laipojoti;

Tā nebija melna vista,

Tā sieviņu mīļa Laima. [LD 1105-0]

Laima man viešņa nāca;

Kādu tai krēslu ceļu?

Baltas vilnas grozu cēlu,

Lai mūžiņu vieglu lika. [LD 1197-0]

Laima vilka zaļu jostu

Deviņiem kamoļiem;

To apjoza sieviņām,

Laimas pirtī peroties. [LD 1109-0]

Es, pādīti dīdīdama,

Augsti rokas cilināju:

Lai cilina Dēkle, Laima

Bagatosi ļautiņos. [LD 1536-0]

Netīšāmi iesēdosi

Tautas dēla kamanās;

Tautiets šķelmis man aizveda

Līdz Laimiņas namdurvīm.

Netīšāmi es iegāju

Mīļas Laimas istabā;

Mīļa Laima man pacēla

Sievas krēslu apsēsties.

Nesēdēšu, mīļa Laima,

Nav man sievas padomiņa.

– Sēd, meitiņ, nebaidies,

Doš’ tev sievas padomiņu,

Doš’ pūrā cimdus, zeķes,

Doš’ gosniņas laidarā. [LD 17889-8]

Sēdi, meita, krēsliņā,

Likšu mici galviņā!

– Mīļā Laima, nesēdēšu,

Nav man sievas padomiņa.

– Sēdi, meita, krēsliņā,

Likšu mici galviņā,

Došu sievas padomiņu,

Došu bērnu klēpītī. [LD 17889-27]

Netīšam es iegāju

Mīļas Laimas istabā.

Mīļas Laimas istabiņa

Trim kārtām izpušķota:

Puķītēm, rozītēm,

Zaļajām palejām.

Mīļa Laima man pacēla

Sievas krēslu apsēsties. [LD 17889-19]

Palīdz’, Dieviņ, palīdz Laima,

Man nabaga bērniņam

Izbrist dubļus, pamest laipas,

No Dieviņa labredzēt. [LD 1223-0]

Balta, balta viešņa nāca

Bez saulītes vakarā;

Tā nebija balta viešņa,

Tā bārenes mīļa Laima. [LD 4976-0]

Vēzis, žurka un vambole (vabole)

Kādam ķēniņam bijuse neiesmīdināma princese. Viņš izlaidis tādu ziņu: „Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabū par sievu.”

Šī ziņa bij dažam labam pa prātam: pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem. Tomēr viss velti: dari ko gribēdams – princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužās tāļu. Beidzot viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka: „Dēliņ mīļais! Tev arvien Laimas māmuliņa smaidījuse, eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zin, vai neizdodas.”

„Tēt, kad tu saki, tad tūlīt.”

Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzās: „Puisi mīļais, nemin virsū. Iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt ka bēdu dienā tev izlīdzu!”

Jauneklis tā dara un seko tāļāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzās: „Puisīt mīļais, nesit mani. Iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt ka bēdu dienā tev izlīdzu!”

Jauneklis tā dara. Pēc brīža tas vēl satiek vamboli.

Vambole lūdzās: „Puisīt mīļais, nemin mani. Iemeti mani labāk savā tarbiņā, varbūt ka bēdu dienā tev izlīdzu!”

Jauneklis tā dara.

Otrā dienā, uz pašām vakariņām, viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka: „Labi, labi, bet pa priekšu nolieci savu tarbiņu un nāci vakariņas iekost.”

„Ēst, to varu gan, bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiros!” jauneklis atbild un tad nosēžas pie galda, princesei blakām. Vakariņās ir izvārīti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uzreiz žurka tarbiņā saodīs ari zirņu smaršu un sāk tik laizīties: tjip! tjip! tjip! Vēzis, to dzirdot, arī paliek nemierīgs. Tas piesit ar savu ļipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip! ļip! ļip! Un vambole, ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam! bim, bam!

Princese prasa: „Kas tur apakš galda tā ērmojas?”

„Kas nu ērmojas? Zirņi vēderā nevar satikt: sāk kauties!”

Ak tu manu dieniņu, tas bij trāpīts. Princese itin gārdi pasmejas. Ķēniņš tūlīt pieceļās un saka: „Tev pieder viņa – tu esi mans znots!”

[..]

No rīta bij īsi pātari. Ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš, un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi.
[Džūkstes pasakas 1991 : 172–173]

Laima izpilda trīs vēlēšanās

Laimas māte, pa pasauli staigādama, iegriezās vēlā ziemas vakarā vientuļā mājiņā sasildīties. Prom ejot, tā pasauca saimnieci, sacīdama: „Par to, ka mani sasildīji, vēlies trīs labas lietas!” „Ā! kaut tur krāsns augšā desa ceptu!” saimniece tūliņ ātrumā ieteicās.

Un acu mirklī cepa arī, ka čurkstēja vien.

Bet saimnieks pieskrēja klāt: „Ak tu vientiese! kaut desas līkums tev labāk pie deguna pakārtos. Vai nevarēji vēlēties naudu, bagātību?”

Bet acu mirklī tas, ko saimnieks bija teicis, piepildījās, desas līkums tiešām karājās sievai pie deguna un nebija atņemams. Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimas māti, lai atņemot līkumu sievai no deguna.

Laimas māte atņēma un aiziedama sacīja tā: „Jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāvanas izšķērduši. Trīs lietas jums devu, trīs saņēmāt – ar Dievu!” [Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]

Avots – Raganītes izteka

Ļaudonā un Mārcienā pazīstami šādi nostāsti: Kādreiz Laimai, ejot gar Bolēniem, izkritusi un saplīsusi krūze. Tā bijusi skaista krūze, un Laima par to raudājusi. No viņas asarām izcēlies avots un no tā iztekošā upīte Raganīte.

Dzirdēts arī citāds stāstījums: Laima nesusi krūzē veselības ūdeni. Pie Bolēniem, ejot gar grāvi, no krūzes izlidojusi lāse ūdens. Tai vietā tad radies avots ar veselīgu ūdeni.
[LTT 1991 : 308–309]

●

Vienai kalpa sievai piedzimusi meitiņa. Kad meitiņa dzimusi, tad Likteņa lēmēja stāvējusi aiz pirts durvīm un meitiņai novēlējusi viņas likteni. Vecmāte dzirdējusi lēmējas vārdus un, kad viņa ienākusi iekšā, tad stāstījusi mātei: viņas meitiņa esot novēlēta šās mājas saimnieka dēlam. Saimnieka dēls ar bijis pašlaik pirts istabiņā un visu dzirdējis. Viņš bijis tad gadi astoņi vecs.

„Nē, neņemšu vis tādu melnu kovārnēnu,” teicis saimnieka dēls un izskrējis no pirts istabiņas.

Meitene augusi un bijusi jau pieci gadi veca. Arī saimnieka dēls bijis krietni vien paaudzies. Reiz viņš kalpa meitenei tīši pārsitis galvu, lai tā nomirtu un nebūtu viņam jāprecē. Viņš nebijis vis vēl aizmirsis vecmātes vārdus.

„Nu es būšu no viņas vaļā,” nodomājis saimnieka dēls. Meitene nenomirusi, bet izveseļojusies. Uz galvas tik bijusi liela rēta, kas palikusi visu mūžu. Pēc tam Likteņa lēmēja tos izšķīrusi. Pagājuši gadi. Ne saimnieka dēls zinājis, kur tagad atrodas kalpa meitene, nedz arī viņa zinājusi, kur tagad dzīvo viņai novēlētais.

Saimnieka dēls bijis jau liels un vecāku tam vairs nebijis šai saulē. Viņš aizgājis uz pilsētu dzīvot. Pilsētā viņš iepazinies ar smuku meitu. Viņi samīlējušies un apprecējušies. Reiz jaunā sieva teikusi: „Paieskā man galvu. Man galvā iemeties niezētājs.”

Vīrs ieskājis sievai galvu un ieraudzījis lielo rētu.

„Sieviņ, kas tā tev par rētu?” viņš prasījis tai. Sieva stāstījusi, ka viņu Likteņa lēmēja esot novēlējusi saimnieka dēlam par sievu, tā runājuši viņas vecāki. Bet saimnieka dēls par to noskaities un reiz tai pārsitis galvu, gribēdams to nosist. Tā esot tā rēta.

„Tad jau tas ir mans darbs,” teicis vīrs. Tā arī bijis.
[http://valoda.ailab.lv/]

●

Māras baznīca bijusi Kāpuru kalnā Cēsu apriņķī, Jaunpiebalgā. Tagad no baznīcas tikai mūru atliekas ar ērkšķu krūmiem, dadžiem. Senatnē šī baznīca tādēļ esot Māras vārdu dabūjusi, ka tur iemitusi latviešu lopu jeb piena devēja Māra jeb Laima. Divi reizes karš Māras baznīcu esot apsēdis. Pirmo reizi gribējis ar uguni nodedzināt: piebāzuši baznīcu ar salmiem, likuši uguni klāt, bet baznīca nedegusi un nevarējuši nopostīt. Tad sagūstījuši pašu Laimiņu un aizveduši uz Krievzemi, bet Laima atbēgusi atpakaļ. Pie Māras baznīcas bijis liels, plats akmens. Uz šā akmens Laima sēdējusi un dīkusi kā govs. Tad uzbrucis atkal otrs karš, tas nopostījis baznīcu, sagūstījis ir pašu Laimiņu, aizvedis uz Krievzemi, un nu vairs Laimiņa nevarējusi atpakaļ tikt uz Vidzemi. No tā laika šinī vidū lopi un piens vairs tik labi neizdodoties. Kāpuru kalna ezerā metuši naudu Laimai, lai piens un lopi izdodas.
[http://valoda.ailab.lv/]

Laima ir likteņdieviete un sieviešu patrone. Laimu sievietes piesauc un daudzina visos svarīgākajos dzīves brīžos. Viņa vada grūtnieces gaidību laikā, palīdz dzemdētājām, lemj mūžu bērnam, sargā viņu uzaugot; aizstāv mātes un bērnus, cieši lūkojas uz meitu tiklību un tikumību, soda tās, kas netur goda; vada darbos, palīdz meitai pielocīt pūru, nolemj mūža draugu, ieved jaunā laulības dzīvē un piešķir dzīvei veiksmi. Latvieši pirti pat sauc par Laimas pirti, jo viņa ir klāt svarīgajā brīdī, kad pirtī rodas jauna dzīvība.
[Sagatavots pēc: Austrums 1993 : 5]

●

Laimas zīme jeb slotiņa ir sena zīme. Austrumbaltijā mezolīta laikā tas ir bijis viens no populārākajiem kaula rotājumu veidiem. Mūža licēja Laima folklorā tiek tēlota kā būtne, kas nosaka mūsu likteni un pārrauga mūža gājumu. Laima pārstāv īpašu dievību grupu, t. s. likteņdievības. Latviešu folklorā tiek pieminētas trīs likteņdievības: Laima un arī Dēkla un Kārta, bet visbiežāk šī funkcija tiek deleģēta Laimai.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

●

Laimas zīmes līdzība ar putna spalvu liek domāt, ka tā saglabājusies no laikiem, kad tika pielūgti dzīvnieki. Putns agrāk ir bijis dvēseles simbols, Laima tiek uzskatīta arī par dvēseles sargātāju. Simbolisks Laimas atribūts ir arī slota, tāpēc mājokļa slaucīšanai tiek pievērsta īpaša nozīme. Ar slotu Laima noper pirtī tikko dzimušo bērniņu. Laimas slotiņu visbiežāk izmanto prievīšu un jostu rakstos. Grafiski Laimas slotiņa ir sagrupēta skujiņa ar uzsvērtu centra daļu. [Sagatavots pēc:  http://valoda.ailab.lv/]

Laimiš rūp

Kaimiņtant i trusen

ne vien vien,

kaimiņtant i čāliņ

ne vien vien,

Laima riten

ciemes skrien.

Laimiš grib,

Laimiš prot

vis sav droudziņ

pabarot. [Ļūdēns 1987 : 115]

***

     Pār dzelteniem miežu zārdiem

     Nāk vakars kā kapara zvans.

     Es nevaru pateikt vārdiem,

     Kas tu esi man.

Nāk Latvijā rudens, un zirņiem sprāgst pākstis,

un kāpostiem galviņas milst.

Plīst plūmes, pland rūsa, un naktīs man sapņos

parādās Valdemārpils.

Nāk Latvijā rudens, un vakaros klusos

tik skumīgi cikādes čirkst,

Ka, liekas, es esmu pieguļā atvests

lapsām nenokauts zirgs.

Un man vēl ir laiks dots te vārtīties miglā

un mēnesī bubināt,

Un gaidīt, ka nāks kāds ar cukurgraudu

un siltu roku man klāt.

Tā migla, tā baltā migla pār laukiem,

ko viņa tik dīvaini klāj?

Kāds sarkans mēness! Un tumsa zem eglēm.

Tur bāliņi karā jāj.

Tur naktī ved tautās bārenīti –

lai neredz, naktī ved to,

Un Laima iet, ceļu rādīdama,

un pesteļi pesteļo ...

Jau sienāži noklust, aug rudens rasa,

un nakts kļūst melna kā suns.

Un debesīs iedegas zvaigzne, un purvā

iedegas malduguns.

Un man kļūst drēgni. [..] [Ziedonis 1997 : 145]

Atmiņas

II

Mēs runājām pavisam maz,

Vien, rokās sadevušies, gājām,

Un kļavu gatve pašķīrās

No robežas līdz pašām mājām.

Te zelt bij kļavubērniem daudz?

Ne Laima vēlēja, ne Dēkla.

Mums bijis liegts.

Būs citiem ļauts:

Pār galvu lido kļavas sēkla. [Martuževa 2005 : 161]

Laimas pēdas

Maza, apaļa kapsētiņa

puskailu koku skupsnā.

Smilgas, latvāņi, lupstājs.

Debesis liecas skūpstā

pār rožainiem laukiem visapkārt,

ko novakars iekrāso silti.

Riepu varenā skuja

un Laimas pēdas rupjajā smiltī

uz tumši dzeltenā ceļa...

Te viņa caur rudeni sēro

nesa savu mūžīgo mēru,

ko rūpīgi, rūpīgi bēra.

Ceļmalās vezumiem garām

krituši salmi gari,

bet viņai – ne drusciņ pāri.

Ne drusciņas rupjajā smiltī,

ko novakars iekrāso silti.

Pār rožainiem laukiem visapkārt

debesis liecas skūpstā.

Smilgas, latvāņi, lupstājs.

Puskaili koku skupsnā –

maza, apaļa kapsētiņa.

Pēdas, ko minusi viņa,

nesot mūžīgo mēru

caur rudeni saldeni sēru. [Cielēna 1988 : 75]

***

Es nāku un nāku no pilsētas tās,

Kur tikai smaržas reiz spēkojās:

Mēs dzīvojām smaržu krustcelēs –

Mūs traucēja debesu āderes.

No rīta, kad dzīve vēl gluži rūgta,

Ne vilināta, ne saukta, ne lūgta

Kakao smarža nāca no „Laimas” –

Kā elegants mājiens, kā sveiciens no laimes.

Tad karameļsmaržas kā luksofors spožas

(Un, jāteic gan, drusku šķebinošas)

Kā raķetes bariem vien gaisā šāvās,

Kā krāsaini vēdekļi vērās un kļāvās,

Līdz ieķērās kastaņās, liepās un kļavās.

Bet vakara stundā, kad gaisma dzisa,

No alus fabrikas smaržoja misa,

Kas – jūtams pa gabalu – bija no laukiem.

„No laukiem, no laukiem – un deguns ar taukiem!” –

Tā nokliedzās „Dzintara” smaržas slaidās,

Kas krēslā kā rožaini gulbji laidās.

Un allaž beigās, pirms paša miega,

Vai pilsēta pilna puķu vai sniega,

Kā toreadore bez pīķa, bez marša

Pār debesīm pārgāja – liepziedu smarža...

Un mazās uzvarētājas svīta

Mēs bijām cauru nakti līdz rītam.

Es nāku un nāku no pilsētas tās,

Kur tikai smaržas reiz spēkojās. [Cielēna 1988 : 47–48]

***

Laima še sacīja starpā:

„Manim ir jāzina likten’s,

Es tādēļ redzēšu pate,

Ko darīšu jaunekļa lietā.” –

„Sievišķi, paliekat mierā!”

Uzsauca pēdīgi Pērkons.

„Šis staltais jauneklis iraid

Mans svētītais augstākam mērķim, –

Raganas atvarā meta

Lāčplēsi, Lielvārda dēlu.

Ka laikā jaunekli glābi,

To, Staburadze, darīji labi!

Pasteidzies tagadiņ mājās,

Apkopi, spirdzini viņu!

Tad vedi pilsvārtiem cauri,

Kaut tas ar par akmeni paliek!

Vēlāk tu rūpēsies, Laima,

Jaunekli vadīt caur likstām,

Līdz kamēr lēmumu savu

Tas piepildīs varoņa mūžā!” [Pumpurs 1972 : 16]

Būt

Palīdzi, Laima, palīdzi, Māra,

Lielu, mīļu mūžiņu nodzīvoti,

Kāpt saules kalnā, brist purvam pāri –

Lielu, mīļu mūžiņu nodzīvoti.

Būt labai sievai, būt krietnai mātei,

Būt lietus dienā kā saulstariņam,

Lai sokas darbi, lai aizdzīst vātis,

Lai sirdi nemāc necilas dziņas.

Palīdzi, Laima, palīdzi, Māra,

Godu savu godami nosargāti,

Ne saldu dzīvi, ne slavas kāri

Neturēt augstāk par vārdu „māte”. [Elksne 1997 :193]

Vēl puisim nav spēka celties, un Marija, laiku pa laikam apmeklēdama tēvu viņa namiņā, atgriežas atkal pie Brieža gultas.

Dienas divas atpakaļ nācis pie samaņas, Briedis bija atcerējies visu notikušo, un laimīgs smaids pārlaidās tā sejai. Viņa nespēcīgie pirksti bija sataustījuši Marijas roku un lūpas bija izdvesušas vārdu iegavilēšanos:

– Tu esi man Laimas nolemta! Mana! Mana!

Pirmajā brīdī no Marijas krūtīm bija izlauzusies atvieglota nopūta: nāves ēna aizbēgusi. [..] Briedis nenolaiž laimes pilno skatu no iemīļotās [..].

– Mana Laima tevi atvedusi še, Māriet. Jau šūpulī tu biji man nolemta. [..]

Briedim gribas tērzēt. Viņš uzsāk valodas par dabu, darbu, ciema dzīvi, un Marija jūtas apmierināta, ka vairs netiek pieminēts puiša Laimas lēmums un viņa mīla. [Rutku Tēvs 1981 : 40–41]

MAIJA (ar grābeklīti un sirpi. Pelēks, vecs svārciņš. Basas kājas. Ved Laimu kā sirmu māmiņu). Nāc nu, sirmmāmiņ, te uz sola, ēnā, pie liepas! Atpūtīsies, pamielosies, pate tev līdz Pasaules ceļam līdzi aiztecēšu; tad vairs nenomaldīsies.

LAIMA (ierauga Vara kājas ārā no suņu būdas). Redz, meit! Tur tās kājas, kas man ceļu rādīja. Tāpēc vien nenomaldījos. (Purina Vara kāju.) Hej, puis, kur iet ceļš uz Čuču muižu?

[..]

LAIMA (iet lēni pār pagalmu un pret visām pusēm izstiepj rokas svētīdama).

Baltābola medus druvu

Modrai bišu ganītājai;

Sarkandaiļu rožu dārzu

Daiļai rožu kopējiņai;

Raibas govis platu ragu,

Zīda sprogu avitiņas

Visam labu vēlētājai;

Ābolainus kumeliņus

Čaklu kāju tecētājai.

Agrrītiņa pļāvējiņai,

Agras dziesmas skandētājai

Baltus rudzus, baltus miežus,

Zelta vārpām kviešu druvu.

Lai ēd sunīts, lai ēd kaķīts,

Lai ēd ceļa gājējiņis,

Lai ēd visi ļauni ļaudis

Labam lemto labumiņu. [Brigadere 1956 : 98–100]

●

TOMULĪŠA. Puisiešiem nav nekāda skatīšanās, kur meitieši savā starpā darās. Nu tad... (Saņem Bebenes galvu un spaida to vairāk reižu, rokas pielikdama gan pie pieres un pakauša, gan pie deniņiem.) Pret rītiem, pret vakariem, pret tukšajiem ziemeļiem. Melns krauklis skrej pa jūru, skrējējs skrej pakaļ. Mīļā Laima, ņem slotu, atslauki viņu atpakaļ. Lai Bebu māte... (Klusām, sevi pārtraukdama.) Kā tevi sauc vārdā?

BEBENE (svinīgi). Made.

TOMULĪŠA (riebdama). Lai Made paliek pie savas veselības. Apiņ kurpiņ; apiņ sprodziņ, – kas Madē nemierīgs, lai paliek mierīgs... Tā! Staigā nu vesela! [Blaumanis 1983 : 142–143]

Peteram [dzejniekam Jānim Peteram] ir tāda kā universāla caurlaide. Nezinu, kas tieši viņam to izsniedzis – Dievs vai Laima. Varbūt abi. Ar šo caurlaidi viņš tiek cilvēku sirdīs, [..] vienkāršu ļaužu mājās un pat jūsu zvejnieku arteļa teritorijā, kur, es zinu, bez caurlaides netiek. [Zālīte 1997 : 179]

Laima, arī Laimas māte, Laime – latviešu mitoloģijā likteņa dieviete. Dainās tiek minēta bārenītes, kalpa, bišu, kaķa u. tml. laime. Ar laimi tiek saprasts cilvēkos vai dzīvniekos mītošs spēks, kas nosaka likteni, līdz ar to laime nav atkarīga no paša cilvēka. Pasakās un tautasdziesmās Laima parasti ir cilvēciskota (kā skaista, jauna sieviete vai kā veca māmiņa) vai parādās kā kupla liepa, balta vai melna vista, melna vabolīte u. tml.

Par Laimu tiek teikts, ka tā guļ zem pagalvja zaļa zīda palagā. Tautasdziesmās min, ka Laima tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu slotiņu padusē, jāj pa auzu lauku auzu skaru mētelītī un svētkos ir tērpta greznās drēbēs un zelta kurpēs.

Tāpat Laima sēj sudrabu visapkārt jūriņai vai sudraba kurpēs laipo pa zelta laipu, sēž kalnā zelta krēsliņā, brauc sudraba laiviņā, žāvējas zelta kārklu krūmiņā – nosauktās lietas ir tuvas saules simbolam.

Laima gādā par jaunām meitām, dodama tām skaistumu, čaklumu un gudrību, tai pašā laikā sargādama to godu, bet netikušu jaunavu Laima var stingri sodīt. Jaunas meitas nāk pie Laimas un lūdz gudru padomiņu laulātā drauga izvēlē. Kad meita izgājusi tautās, Laima kļūst par māti žēlotāju. Tāpat jaunajai sievai Laima kļūst jo īpaši svarīga, kad tā ir gaidībās, tāpēc jaunā sieva jau kāzu dienā nomet garas zeķes kā dāvanu Laimai, lai viņai piešķirtu dēlus un meitas. Laima uzrauga sievietes dzimumdzīvi, rūpējas par viņas veselību, tīrību un skaistumu.

Laima tiek saukta arī par licējiņu: viņas gribas izteikums ir likums un cilvēka liktenis. Laima nosaka cilvēka izskatu, augumu un pat arodu, tāpat arī nolemj mūža draugu un bērnu skaitu. Ja bērns zaudē vecākus, tad bārenīte meklē patvērumu pie Laimas, kuras pienākums ir par viņu gādāt, aizsargāt un gandarīt nodarīto.

Laima sargā mājlopus no dažādiem mošķiem – burvjiem un raganām. Viņa ir arī piena māte, govju māte. Pastāvēja arī uzskats, ka katram var būt sava Laima.

Līdzās Laimai (bieži arī viņas vietā) tiek minēta Dēkla un Kārta. Latviešu tradīcijās Laima bieži minēta kopā vai pamīšus ar Māru.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 198–199]

Dokumentālā filma Saldumu pilsēta (2010). Režisors Kaspars Goba.

Filmā Saldumu pilsēta ir atspoguļota Latvijas saldumu ražotāju un Laimas vēsture kopš tās pirmsākumiem. [http://www.laima.lv/]

Animācijas filma Mākonītis un Mākonīte (1975). Režisore Roze Stiebra.

Dziesma Pie pulksteņa pie Laimas. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.

Latviešu tautasdziesma Dieviņš bija, Dievs palika.

Latviešu tautasdziesma Kam tie zirgi.

Latviešu tautasdziesma Laimiņai pavaicāju.

Latviešu tautasdziesma Pirmā diena, otrā diena.

Latviešu tautasdziesma Saules meitas kāzas.

Dziesma Lec, saulīte! R. Bugavičutes vārdi, R. Tigula mūzika.

Tautasdziesmās visbiežāk Laima figurē kā balta vai melna vista. Vista saistīta ar auglību, plašāk – ar sievišķo sākotni. Laima, kas parādās uz pirts jumta kā vista, ir sieviešu auglības zīme. Laima kā vista govju laidarā vai kūtī saistīta ar lopu auglību, to vairošanu. Laima kā melna vista norāda uz viņas piederību zemes jeb htonisko dievību pasaulei. Savukārt balta krāsa saistībā ar Laimu vai citu dievību ir zīme, ka viņa aptver kā dzīvības, tā nāves un atdzimšanas pavedienu.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 235–236]

Saldumu ražotājs „Laima"

Latvijā par saldumu nozares pamatlicēju uzskata vācieti T. Rigertu. Ceļojot pa dažādām pasaules valstīm, viņš ir uzkrājis pieredzi un 1870. gadā Rīgā nodibina šokolādes ražošanas uzņēmumu. Pamazām Rigerta fabrika kļuva par vienu no lielākajām saldumu ražotājām Baltijā un pat plašajā Krievijā. Saldumi kļuva arvien pieprasītāki, laika gaitā izveidojās konkurence ar 1881. gadā dibināto Gēgingera fabriku, kurā ražoja no saldumiem līdz pat zivju konserviem. Taču pirmās Latvijas Republikas iedzīvotājiem tuvs bija latvietis Vilhelms Ķuze, kurš savu uzņēmumu izveidoja tikai 1910. gadā. Ķuzes saldumu augstās kvalitātes un labās reklāmas dēļ no mazas konditorejas bodītes tika izveidots stabils uzņēmums – „Staburadze”.

„Laimas” pirmsākumi meklējami 1921. gadā. Fabrika atradās tagadējā Miera ielā. „Laima” strauji auga un paplašināja darbību, 1930. gadā šeit jau strādāja 500 darbinieki. Produkcija bija nopērkama ne tikai Latvijā, bet arī Francijā, Anglijā, Ēģiptē, Libānā, Palestīnā un citur. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē „Laimas” toreizējie īpašnieki nolēma Rīgu atstāt, bet 1937. gadā Latvijas valdība uzpirka AS „Rigerts” un „Laimas” akcijas un rūpnīcas apvienoja, tāpēc pamatoti var teikt, ka mūsdienu „Laimas” šokolādes gatavošanas prasme sākusies 1870. gadā līdz ar Rigerta fabrikas nodibināšanu.

1940. gadā, kad Latvija pārstāja eksistēt kā neatkarīga valsts, fabrikas un valsts īpašumi nokļuva Padomju Savienības pārvaldē. Uzņēmumus nacionalizēja. Gēgingera fabrika tika pārdēvēta par „Uzvaru”, Ķuzes „Staburadzi” pārsauca par „17. jūniju”. „Uzvarā” tika ražotas karameles, un vairumā tās tika eksportētas uz Krieviju. „Staburadzē” tapa cepumi un tortes, savukārt „Laima” specializējās šokolādes un citu šokolādes produktu ražošanā.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atzīšanas brīvā tirgus apstākļos, lai spēcinātu Latvijas saldumu ražotājus, ir notikusi lielāko Latvijas saldumu rūpnīcu saliedēšana un vadošo lomu ieguvis „Laimas” zīmols. Saglabājot konkurētspēju un paplašinot darbību, „Laima” ir lielākais saldumu ražotājs Baltijā.
[Sagatavots pēc: http://www.laima.lv/]

Laima Muktupāvela

Laima Muktupāvela (1962) ir latviešu rakstniece. Mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Ādas plastikas nodaļā, studējusi vēsturi Latvijas Valsts universitātē. Strādājusi dažādus darbus: par sanitāri slimnīcā, arhivāri, bijusi sēņu šķirotāja Īrijā.

Popularitāti ieguvusi ar savu pirmo romānu „Šampinjonu Derība” (2002, 2009). Bijusi laikraksta „Latvijas Avīze” un žurnāla „Karogs” līdzstrādniece. 2002. gadā saņēma Literatūras gada balvu. Karjeras laikā saņēmusi arī vairākus citus apbalvojumus un godalgas. Laimai Muktupāvelai par biogrāfisko grāmatu „BrāliBrāli” (2008), kas veltīta kordiriģentiem brāļiem Kokariem, 2009. gadā piešķirta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Šobrīd rakstnieces uzvārds ir Kota.
[Sagatavots pēc: http://www.literature.lv/; http://www.delfi.lv/]