Palīgvārdnīca
Sintakse
APSTĀKLIS Teikuma palīgloceklis, kas nosauc darbības apstākļus – vietu, laiku, veidu, mēru, cēloni, nolūku – vai izsaka pazīmes izpausmes veidu vai mēru. Apstāklis var būt pakārtots darbības vārdam, īpašības vārdam, apstākļa vārdam, un latviešu valodā tas parasti izteikts ar apstākļa vārdu, prievārdisku savienojumu vai lietvārda lokatīvu, piemēram, Vinnijs Pūks dzīvo mežā pie lielās priedes. Skrējām ļoti ātri.
APZĪMĒTĀJA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas pakārtots kādam lietvārdam virsteikumā un pēc nozīmes līdzinās apzīmētājam, piemēram, Tā ir dzeja, kas nenoveco. Apzīmētāja palīgteikums var konkretizēt ar vietniekvārdu izteiktu apzīmētāju virsteikumā, piemēram, Bija tāds karstums, ka bija grūti elpot.
APZĪMĒTĀJS Teikuma palīgloceklis, kas pakārtots lietvārdam vai tā aizstājējam un nosauc tā pazīmi. Latviešu valodā apzīmētājs parasti izteikts ar īpašības vārdu (arī skaitļa vārdu, vietniekvārdu, lokāmo divdabi) vai lietvārda ģenitīvu, piemēram, Meža ielokā stāvēja mazs namiņš.
ATKARĪGAIS LOCĪJUMS Locījums, kas lietojams sintaktiskā atkarībā no citiem vārdiem vārdu savienojumā vai teikumā. Latviešu valodā atkarīgie locījumi ir ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs.
BEZKOPAS TEIKUMS Teikums, kurā nav gramatiskā centra un kura sakars ar vārdiem citos konteksta teikumos ir nepredikatīvs, piemēram, Acu priekšā mirgo spilgta ainava. Zaļos, sulīgos toņos. Mūsdienu latviešu sintaksē bezkopas teikumi ietilpst konsituatīvi saistītu izteikumu kategorijā.
BLĪVĒJUMS Vārdrinda, ko veido vairāki leksiski atšķirīgi vārdi, piemēram, kalni un lejas; viens vai otrs, vai trešais; ilgi un negribīgi.
CĒLOŅA APSTĀKĻA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas izsaka virsteikumā izteiktā satura cēloni. Šādu palīgteikumu ievada saikļi tāpēc ka, tādēļ ka, ka vai tā kā, piemēram, Atnācu tāpēc, ka tu rīt aizbrauksi. Tā kā bija tumšs, nolēmu pārnakšņot tepat.
DAUDZPUNKTE Pieturzīme (...), kas galvenokārt izmantojama stilistiskos nolūkos. Teikuma beigās daudzpunkte norāda uz iespējamu domas turpinājumu vai zemtekstu. Daudzpunkte starp teikuma vārdiem var atspoguļot pauzes, iezīmēt stilistisku norobežojumu. Ar daudzpunkti parāda arī, ka nav nobeigts kādu parādību uzskaitījums.
DEFISE Rakstzīme (-), ko lieto, lai parādītu vārda dalījumu zilbēs (sa-nāk-ša-na, pa-kār-to-jums) vai morfēmās (saul-e, pa-cel-t), vārda daļas, burta vai burtkopas izlaidumu (b-ba ‘biedrība’, pr-ks ‘priekšnieks’), kā arī minot tekstā atsevišķas vārda daļas (-īg-, -isk-, -niek-), atkārtojot un savienojot interjekcijas (Ha-ha-ha! Pēk-pēk! Pliku-plaku!), arī saistot vārdus vienā jēdzieniskā vienībā (ķemmes-bedrīšu kultūra, kloķa-klaņa mehānisms), pierakstot dubultuzvārdus (Saule-Sleine, Jansons-Brauns). Citās valodās (piemēram, angļu un krievu valodā) defises lietojums ir plašāks.
DETERMINANTS Teikuma palīgloceklis, kas attiecas uz visu teikumu kopumā un nav pakārtots nevienam vārdam resp. teikuma loceklim teikumā. Determinanti visbiežāk atrodas teikuma sākumā. Latviešu valodā tie ir divējādi: determinanti, kas nosauc izjutēju vai to, kuram kas pieder, un ko izsaka ar datīvu, piemēram, Man salst kājas. Jānim ir liela māja. Meitenei acis iepletās lielākas, un adverbiālas nozīmes determinanti jeb situanti, piemēram, Mājā smaržoja pēc sēnēm. Vakarā visa ģimene sapulcējās ap lielo galdu. Ar datīvu izteiktais determinants latviešu sintaksē saukts arī par netiešo teikuma priekšmetu.
DIVDABJA TEICIENS Sintaktiska konstrukcija, kas veidojas, ja divdabim sekundāri predikatīva komponenta (pavadapstākļa vai dubultlocekļa) funkcijā pakārto vismaz vienu vārdu. Latviešu valodā divdabja teicienu var veidot nelokāmais divdabis ar -ot, daļēji lokāmais divdabis ar -dams un lokāmie divadbji ar -is un -ts, piemēram, Zibens, vairākkārt noraustīdamies, pāršķēla nakti. Baiļu mākta, vēru durvis. Divdabja teicienu rakstos no pārējā teikuma atdala ar komatiem.
DIVKĀRŠOJUMS Vārda, vārdu savienojuma vai teikuma daļas pilnīgs atkārtojums tai pašā formā, piemēram, teikumos: Tas bija ļoti, ļoti sen. Ejam un ejam. Grieziet ceļu, grieziet ceļu! ◊ vārda divkāršojums; zilbes divkāršojums; teikuma daļas divkāršojums.
DIVKOPU TEIKUMS Teikums, kura gramatiskajā centrā ir abi virslocekļi – teikuma priekšmets un izteicējs. Latviešu valodas sintaksē par divkopu teikumiem uzskata arī tādus teikumus, kuros ir tikai viens virsloceklis, bet par otru nepārprotami liecina tā forma vai pārējie teikuma locekļi, piemēram, [Mēs] Braucam uz laukiem. [Ir] Dziļa ziema.
DIVPUNKTE Pieturzīme (..), ko lieto, lai parādītu atsevišķu vārdu, vārdkopu vai teikuma daļu, arī veselu teikumu un pat rindkopu izlaidumu citātos. Ja izlaists teikums vai vēl lielāka teksta daļa, divpunkti liek kvadrātiekavās.
DOMUZĪME Pieturzīme (–), kas lietojama atdalītājpieturzīmes, izdalītājpieturzīmes vai vienotājzīmes funkcijā. To parasti lieto iespraudumu un savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, stilistiskos nolūkos – arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma.
DUBULTLOCEKLIS Teikuma palīgloceklis, kas sintaktiski saistīts ar diviem teikuma locekļiem – izteicēju un teikuma priekšmetu vai papildinātāju, piemēram, Saule uzlēca sarkana, Es viņu satiku priecīgu. Latviešu valodā dubultloceklis parasti izteikts ar īpašības vārdu, skaitļa vārdu vai lokāmo divdabi.
GALVENAIS LOCEKLIS Teikuma virsloceklis, kas viens pats veido gramatisko centru vienkopas teikumā. Formas ziņā tas ir tuvs izteicējam, bet teikumā nav neviena cita teikuma locekļa, ar ko tas būtu saistīts savstarpēja atkarīguma attieksmēs, piemēram, Ārā puteņo. Istabā ir silts.
GRAMATISKAIS CENTRS Mazākā iespējamā teikuma struktūra (gramatiskais kodols), ko latviešu valodā var veidot vai nu divi virslocekļi – teikuma priekšmets un izteicējs –, vai arī viens virsloceklis – galvenais loceklis.
IEKAVAS Divpusēja izdalītājpieturzīme. Šķir apaļās iekavas ( ( ) ), kvadrātiekavas ( [ ] ), figūriekavas ( { } ) un slīpās iekavas ( / / ). Apaļās iekavas no pārējā teksta izdala iespraustus papildinājumus vai paskaidrojumus, piemēram, Rakstā aplūkoti galvenie (bet ne vienīgie) uzdevumi. Tās lieto, arī iezīmējot no literārās normas viedokļa liekas skaņas, piemēram, āboliņ(i)s, lat(u)vieši, saistītas vārdformas, piemēram, parakstīt(ies), vai saturiski niansētus izteiksmes variantus, piemēram, redaktors (izdevējs). Kvadrātiekavas lieto fakultatīvu vārda vai vārdkopas sastāvdaļu iezīmēšanai (īpaši terminu vai pareizrakstības vārdnīcās), piemēram, angl[ic]isms, un kā tehnisku zīmi, piemēram, bibliogrāfiskajos rādītājos, fonētiskajā transkripcijā. Figūriekavas lieto valodas parādību un likumu shematiskos atspoguļojumos u. c. Slīpajās iekavās raksta fonēmas, piemēram, /e/.
IESPRAUDUMS Vārds vai vārdu savienojums, kam teikumā nav teikuma locekļa funkcijas un sintaktiska sakara ar pārējiem teikuma locekļiem un kas izsaka autora attieksmi pret teikuma saturu, piemēram, Par laimi, nebija auksts. Iespraudums var būt arī teikuma daļa, kas izsaka dažādas modālas nozīmes, kā arī paskaidrojumu vai precizējumu, piemēram, Pats svarīgākais, kā šķiet, jau ir pateikts. Kā zināms, tas bija sen. Rakstos iespraudumu no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai, retāk, ar domuzīmēm.
IESTARPINĀJUMS Vārds, vārdu savienojums vai teikuma daļa, kas izsaka autora paskaidrojumu vai piezīmi par teikuma saturu un ko rakstos no pārējā teikuma atdala ar iekavām, piemēram, Ja viņa to būtu zinājusi (bet viņa to nezināja), viss būtu citādi.
INTERPUNKCIJA 1. Noteiktu grafisku zīmju (pieturzīmju) kopums gramatisku, jēdzienisku vai intonatīvu sintaktisku vienību atdalīšanai (vai izdalīšanai) rakstos. 2. Pieturzīmju lietošanas noteikumu kopums, principi, kas vēsturiski izveidojušies un nostiprinājušies kādā valodā.
IZSAUKUMA TEIKUMS Teikums, ar kuru runātājs pauž jūtas vai emocionālu attieksmi pret runas saturu vai sarunas biedru, piemēram, Kāds prieks to dzirdēt! Izsaukuma teikumu izrunā ar īpašu intonāciju, un rakstos tā beigās parasti liek izsaukuma zīmi.
IZSAUKUMA ZĪME Pieturzīme (!), ko parasti liek izsaukuma, pamudinājuma, vēlējuma teikuma beigās, piemēram, Cik skaista diena! Ej ātrāk! Kaut mēs paspētu!, kā arī aiz īpaši intonētiem izsauksmes vārdiem, piemēram, Ā! Čir! Spurkš!
IZTEICĒJA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu sastata izteicēja nominālo daļu virsteikumā, piemēram, Viņa vairs nav tā, kas bija līdz šim.
IZTEICĒJS Teikuma virsloceklis, kas formas ziņā saistīts ar teikuma priekšmetu savstarpēja atkarīguma attieksmēs un kopā ar to veido teikuma gramatisko centru. Izteicējs nosauc teikuma priekšmeta darbību, stāvokli vai pazīmi, piemēram, Suņi rej. Nakts ir silta. Iedalījums: sastata izteicējs, saliktais izteicējs; nomināls izteicējs, verbāls izteicējs, adverbiāls izteicējs.
JAUKTS SALIKTS TEIKUMS Salikts teikums, kurā dominē sakārtojums un vismaz vienai no sakārtojumā saistītajām daļām ir pakārtots palīgteikums, piemēram, Es vēl atceros laikus, kad pasaule aiz loga bija pārsteidzoši spilgta, bet pamazām tā ir zaudējusi savas asās aprises.
JAUTĀJUMA TEIKUMS Teikums, ar kuru runātājs grib kaut ko uzzināt, piemēram, Vai vēl nelīst? Latviešu valodā jautājuma teikumu parasti izrunā ar kāpjošu teikuma intonāciju un rakstos tā beigās liek jautājuma zīmi.
JAUTĀJUMA ZĪME Pieturzīme (?), ko parasti liek jautājuma teikuma beigās, piemēram, Kad tu atkal atnāksi? Retāk jautājuma zīmi lieto aiz atsevišķiem stāstījuma teikumā iekļautiem jautājuma vārdiem vai vārdu savienojumiem ar jautājuma nozīmi, piemēram, Uz jautājumu kā? grūti atbildēt. Lai izteiktu šaubas par izteikto saturu, jautājuma zīmi mēdz likt iekavās aiz atsevišķa vārda, vārdu savienojuma, teikuma daļas u. tml. Jautājuma zīme var aizstāt jautājuma teikumu, piemēram, „Vai viņš dokumentus paņēmis līdzi? – „?”.
KOLS Pieturzīme (:), kas norāda, ka sekos paskaidrojums. Kolu visbiežāk lieto aiz vispārinošā vārda, kam seko vienlīdzīgi teikuma locekļi, aiz teikuma komponenta, kam seko paskaidrojums, aiz piebildes, ja tai seko tiešā runa. Kolu lieto arī kā nosacītu tehnisku zīmi, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1:3).
KOMATS Pieturzīme (,), ko parasti lieto, lai atdalītu salikta teikuma daļas, vienlīdzīgus teikuma locekļus, atkārtotus vārdus u.tml. vai izdalītu savrupinātus teikuma locekļus, iespraudumus, paskaidrojošo vārdu grupas, uzrunu, izsauksmes vārdus u. c.
KOMBINĒTA VĀRDKOPA Vārdkopa, kuras atkarīgajam komonentam vai komponentiem pakārtots vismaz viens atkarīgais komponents, piemēram, sūtīt draugam garu vēstuli, apaļš oša koka galds, noraut sarkanu ābolu no nolīkuša zara. Kombinēta vārdkopa veidojas no vairākām vienkāršām un/vai saliktām vārdkopām.
LAIKA APSTĀKĻA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas tuvāk raksturo laiku, kad risinās virsteikuma darbība, piemēram, Viņš atgriezās, kad viss jau bija apklusis. Laika apstākļa palīgteikums var konkretizēt vispārīgas nozīmes apstākļa vārdu virsteikumā, piemēram, Kad logi vaļā, tad telpā ieplūst svaigs gaiss.
LAIKA FORMA Darbības vārda gramatiskā forma, kas norāda uz darbības norisi attiecībā pret runas momentu. Latviešu valodā darbības vārdam ir trīs vienkāršas un trīs saliktas laika formas.
LAIKA KATEGORIJA Darbības vārda gramatiskā kategorija, kas izsaka darbības attieksmi pret runas momentu. Darbība var noritēt vienlaicīgi ar runas momentu, respektīvi, tagadnē, pirms vai pēc tā, respektīvi, pagātnē vai nākotnē. Latviešu valodā darbības vārda laika kategorijā ietilpst sešas laika formas – vienkāršā tagadne, vienkāršā pagātne, vienkāršā nākotne, saliktā tagadne, saliktā pagātne, saliktā nākotne.
PALĪGLOCEKLIS Teikuma loceklis, kas neietilpst gramatiskajā centrā. Palīglocekļi var būt vai nu pakārtoti vienam teikuma loceklim, vai arī piesaistīti vairākiem teikuma locekļiem (vai pat visam teikumam kopumā).
PALĪGTEIKUMS Salikta pakārtota vai jaukta salikta teikuma atkarīgā daļa. Palīgteikums var būt pakārtots virsteikumam vai citam palīgteikumam, piemēram, Ceru, ka mani bijušie klausītāji pratīs izšķirt, kas ir iemācāms un ko pietiek reizi izlasīt, lai zinātu vajadzības gadījumā to uzšķirt.
PARCELĀCIJA Vienas teikuma struktūras dalīšana vairākos izteikumos, parasti stilistiskā nolūkā, piemēram, Mums toreiz tas bija solis vēlamās attīstības virzienā. Un mēs gājām. Pie Brīvības pieminekļa.
PARCELĀTS Atsevišķā izteikumā nošķirta teikuma struktūras daļa, piemēram, Lavīna rodas no trokšņa. No balss skaņas. Parcelāts ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem.
PĀRVALDĪJUMS Pakārtojuma paveids, kurā lokāmu vārdkopas atkarīgo komponentu piesaista neatkarīgajam vienā noteiktā formā, piemēram, tēva mājas, gaidīt ciemiņus. Tiešā pārvaldījumā atkarīgais komponents piesaisīts tieši – bez prievārda, bet netiešā pārvaldījumā – ar prievārdu, piemēram, klaigāt aiz prieka.
PREDIKATĪVAIS SAKARS Sintaktisks sakars starp teikuma priekšmetu un izteicēju. Predikatīvais sakars ir strukturāli nozīmīgākais sintaktiskais sakars vienkāršā teikumā.
PREDIKATĪVS Sastata izteicēja pilnnozīmes daļa, kas latviešu valodā parasti ir nomens (lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds) vai vietniekvārds, piemēram, Viņš ir gudrs, Tas ir viņš, un var būt arī lokāmais divdabis, piemēram, Darbs ir padarāms, apstākļa vārds, piemēram, Tas bija interesanti, vai nenoteiksme, piemēram, Dzīvot ir strādāt.
PREDIKATIVITĀTE Teikuma gramatiskā nozīme, kas rāda teikuma satura attieksmi pret īstenību un izpaužas kā sintaktiskā laika un sintaktiskās modalitātes saistījums. Predikativitāte ir obligāta teikuma pazīme.
REDUCĒJUMS Izteikums, kurā konteksta, runas situācijas vai konsituācijas ietekmē nav minēts, resp., ir reducēts, viens vai vairāki strukturāli nozīmīgi teikuma komponenti, piemēram, dialoga – Ko tu lasi? – Grāmatu atbildes replika ir reducējums, kurā nav minēts teikuma priekšmets es un izteicējs lasu, resp., Es lasu grāmatu. Reducējums ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem. ◊ vienkārša teikuma reducējums; salikta teikuma reducējums.
REDUKCIJA Sintaksē – viena vai vairāku strukturāli nozīmīgu teikuma komponentu izlaidums teikumā. Redukcija parasti notiek konteksta, runas situācijas vai konsituācijas ietekmē, piemēram, salikta teikuma Viens labs padoms ir zelta vērts, bet divi – vēl vērtīgāki otrajā daļā reducēts teikuma priekšmets padomi un saitiņa ir, resp., divi padomi ir vēl vērtīgāki. Redukcija ir tekstveides paņēmiens, kas ļauj izvairīties no informatīva pārdaudzuma un nav uzskatāms par valodas kļūdu.
RELATĪVAIS PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas pēc nozīmes līdzinās neatkarīgai teikuma daļai un par palīgteikumu uzskatāms tāpēc, ka to ievada pakārtojuma vārds, piemēram, Vectēvs par šo notikumu vairāk reižu stāstīja, ko viņš citādi nelabprāt darīja.
SAIKLIS Arī konjunkcija. Palīgvārdu vārdšķira, kas saista sintaktiskas vienības – patstāvīgus vārdus, vārdu savienojumus, teikuma daļas vai teikumus, piemēram, Viņam pārgājienā bija līdzi sviestmaizes un kafija, kā arī ievārījums un daži āboli. Māsa un brālis devās pie vecmāmiņas, kaut gan labprāt būtu gājuši uz kino. Saule rietēja, bet krēslas vēl nemanīja. Un šķita, ka diena ir nebeidzama. Pēc morfēmiskā sastāva var būt vienvārda (un, bet, ka, ja, jo, lai), pāra (gan – gan, jo – jo, nedz – nedz) vai vairākvārdu saikļi (kā arī, lai gan, tādēļ ka, ne vien – bet arī, tiklab – kā arī).
SAITIŅA Arī kopula. Darbības vārds, kas veic sintaktisku palīgfunkciju sastata izteicējā un izsaka tā gramatiskās nozīmes – laiku, personu, modalitāti. Latviešu valodā saitiņas funkcijā visbiežāk ir darbības vārds būt, piemēram, Diena ir skaista.
SAKĀRTOJUMA SAIKLIS Arī sakārtojuma konjunkcija. Saiklis, kas saista vienlīdzīgus teikuma locekļus, vienlīdzīgus palīgteikumus, neatkarīgas teikuma daļas vai teikumus tekstā, piemēram, Lietus un vējš sitas logā. Kad būs pienācis vakars un kad būs beigusies operas izrāde, lietus, cerams, būs pārstājis. Rīt brauksim sēnēs, bet mājas tīrīšana būs jāatliek uz citu dienu. Diena atausa saulaina. Tomēr likās, ka tuvojas lietus mākoņi. Sakārtojuma saikļiem var būt vienojuma, pretstata, šķīruma un paskaidrojuma nozīme.
SAKĀRTOJUMS Sakars starp sintaktiski līdztiesīgām vienībām – vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, vārdu savienojumiem vai teikuma daļām, piemēram, mazs, bet gudrs; Saule spīd, un lietus līst. Retāk sakārtojuma apzīmēšanai (īpaši attiecībā uz salikta teikuma daļu saistījumu) lieto terminu paratakse.
SALIKTA VĀRDKOPA Vārdkopa, kuru veido neatkarīgais komponents un vismaz divi tieši pakārtoti atkarīgie komponenti, piemēram, sūtīt draugam vēstuli, apaļš koka galds.
SALIKTS BEZSAIKĻA TEIKUMS Salikts teikums, kurā daļas ir saistītas bez saikļiem vai saikļavārdiem, piemēram, Zeme bija nobirusi lielām un sausām skujām, šur tur gulēja pa pērnam čiekuram.
SALIKTS KOMBINĒTA SAISTĪJUMA TEIKUMS Salikts teikums, kurā daļas saistītas gan saikļa, gan bezsaikļa saistījumā, piemēram, Redzu, panākumi jums sāk kāpt galvā, bet pieminiet – kas ātri ceļas, vēl ātrāk krīt.
SALIKTS PAKĀRTOTS TEIKUMS Salikts teikums, kura daļas ir saistītas pakārtojumā. Saliktu pakārtotu teikumu veido viens virsteikums un viens vai vairāki palīgteikumi, piemēram, Ja tu esi cilvēks, tad dzīvo kā cilvēks.
SALIKTS SAIKĻA TEIKUMS Salikts teikums, kurā visas daļas ir saistītas ar saikļiem vai saikļavārdiem, piemēram, Šaubas ir labas un apdomība vēl labāka, bet, ja tās lieto nevietā, tās var nest lielus zaudējumus ieguvumu vietā.
SALIKTS SAKĀRTOTS TEIKUMS Salikts teikums, ko veido divas vai vairākas sakārtojumā saistītas daļas, piemēram, Debess bija apmākusies, arī logos reti kur spīdēja gaisma.
SALIKTS TEIKUMA LOCEKLIS Teikuma loceklis, ko veido vairāki patstāvīgi vārdi noteiktās gramatiskās formās, piemēram, salikts nosaukums (Viņš mācās Latvijas Universitātē), frazeoloģisms (Metāmies prom pa galvu pa kaklu), citi nedalāmi vārdu savienojumi (Viņi abi skrietin skrien uz meža pusi).
SALIKTS TEIKUMS Teikums, kas sastāv no divām vai vairākām uz sintaktiskā sakara pamata apvienotām predikatīvām vienībām – salikta teikuma daļām un kas intonatīvi, strukturāli un semantiski kopā veido vienu veselumu. Iedalījums: salikts sakārtots teikums, salikts pakārtots teikums, jaukts salikts teikums, salikts saikļa teikums, salikts bezsaikļa teikums, salikts kombinēta saistījuma teikums.
SASTATA IZTEICĒJS Izteicējs, kas sastāv no saitiņas un pilnnozīmes vārda (predikatīva), piemēram, Darbs ir grūts.
SAVRUPINĀJUMS Īpaši uzsvērts teikuma loceklis vai vārdu savienojums, kam teikumā piešķirta zināma sintaktiska patstāvība un kas runas plūsmā intonatīvi nodalīts. Visbiežāk to panāk, novietojot kādu teikuma locekli neparastā vietā, piemēram, apzīmētāju aiz apzīmējamā vārda teikumā: Tā bija pagātne, sveša un tāla. Savrupinājumu rakstos no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm.
SEKU PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas pauž iepriekš virsteikumā izteiktā satura sekas. Šādu palīgteikumu ievada saiklis tā ka, piemēram, Viņa runāja klusu, tā ka neko nevarēja dzirdēt.
SINTAKSE Valodniecības apakšnozare, kurā pēta vārdu savienojumu, teikumu un teksta gramatisko uzbūvi un tās veidošanas īpatnības. Arī – valodas sintaktisko parādību sistēma un apraksts gramatikā.
SINTAKSES LĪMENIS Valodas apakšsistēma, kuru veido vārdu savienojumu, teikumu un tekstu kopums to savstarpējās attieksmēs.
SINTAKTISKAIS SAKARS Sakars starp vārdiem, vārdformām un predikatīvām vienībām (teikumiem vai teikuma daļām), uz kura pamata veidojas sintakses vienība – vārdu savienojums, teikums, teksts. Ir sakārtojuma sintaktiskais sakars un pakārtojuma sintaktiskais sakars.
STĀSTĪJUMA TEIKUMS Teikums, ar kuru runātājs kaut ko vēstī (dara zināmu, paskaidro) sarunas biedram, piemēram, Sāka līt. Stāstījuma teikumu parasti izrunā ar krītošu teikuma intonāciju, un rakstos tā beigās liek punktu.
TĒMA Izteikuma daļa, kas ir ziņojuma sākumpunkts un pauž informāciju par ziņojuma priekšmetu, piemēram, Grāmata ir uz galda. Tēma visbiežāk izsaka jau zināmo informāciju, kam piesaista jauno informāciju, un teikumos ar tiešo vārdu kārtu tēma vienmēr atrodas sākumā.
TEIKUMA AKTUĀLAIS DALĪJUMS Konsituatīvi nosacīts teikuma dalījums aktuālā un mazāk aktuālā informācijā, piemēram, Tad Vinnijs Pūks // nokāpa lejā. Aktuālā dalījuma komponenti ir tēma un rēma.
TEIKUMA APRĀVUMS Teikums ar nepabeigtu teikuma struktūru, ko parasti ietekmē ārēji apstākļi, piemēram, Cienītā kundze, kāpēc jūs šeit ... Es, protams, nedomāju ... Varbūt jūs ... Teikuma aprāvums ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem.
TEIKUMA KOMUNIKATĪVAIS TIPS Izteikuma tips pēc saziņas mērķa jeb komunikatīvās ievirzes. Mūsdienu latviešu valodā parasti šķir piecus teikuma komunikatīvos tipus: stāstījuma teikums, jautājuma teikums, pamudinājuma teikums, vēlējuma teikums un izsaukuma teikums. Latviešu valodas sintaksē teikuma komunikatīvais tips saukts arī par teikuma komunikatīvo modalitāti.
TEIKUMA LOCEKĻA GRUPA Teikuma loceklis kopā ar tam tieši vai pakāpeniski pakārtotām vārdformām, tātad teikuma locekļa veidotā vārdkopa, piemēram, savrupināta apzīmētāja grupa teikumā Tie bija pirmie pavasara ziedi – pilni zemes spēka un saules skaistuma.
TEIKUMA LOCEKLIS Patstāvīgs vārds, kurš teikumā noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdiem veic kādu sintaktisku funkciju, piemēram, teikumā Ozols ir iestādīts pie upes ir trīs teikuma locekļi. Teikuma locekli var veidot arī nedalāms vārdu savienojums, piemēram, teikumā Dažs labs metis plinti krūmos ir divi teikuma locekļi. ◊ vienkāršs teikuma loceklis; salikts teikuma loceklis.
TEIKUMA PRIEKŠMETA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas veic virsteikuma teikuma priekšmeta funkciju vai arī konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu teikuma priekšmetu virsteikumā, piemēram, Kas bijis mūsu mājās, zina, cik tur skaisti. Kas neiet uz priekšu, tas virzās atpakaļ.
TEIKUMA PRIEKŠMETS Teikuma virsloceklis, kas formas ziņā saistīts ar izteicēju savstarpēja atkarīguma attieksmēs un kopā ar to veido teikuma gramatisko centru. Teikuma priekšmets nosauc runas priekšmetu, kura darbību, stāvokli vai pazīmi raksturo izteicējs, piemēram, Ledus iet. Ūdens ir auksts.
TEIKUMA STRUKTŪRAS SHĒMA Vispārināts teikuma paraugs, kurā ietilpst teikuma veidošanai nepieciešamais komponentu (vārdformu, teikuma daļu) minimums, ko iespējams attēlot ar simboliem.
TEIKUMS Pēc konkrētas valodas likumībām (noteikta abstrahēta parauga) veidota gramatiski noformēta un intonatīvi pabeigta valodas vienība, ko veido viens vai vairāki sintaktiski saistīti vārdi noteiktās gramatiskās formās un ko izmanto kā saziņas un domu izteikšanas līdzekli. Rakstos teikumu sāk ar lielo sākumburtu un norobežo ar punktu, jautājuma vai izsaukuma zīmi vai daudzpunkti. Piemēram, Mežs šalc. Šeit kļūst vēsi.
TIEŠĀ RUNA Citas personas vai paša stāstītāja runas vai domu iespējami pilnīgs atkārtojums vārdu pa vārdam. Rakstos tiešo runu atdala ar pēdiņām vai domuzīmēm, piemēram, „Tu esi izaugusi liela,” māte saka.
TIEŠĀ VĀRDU SECĪBA Arī tiešā vārdu kārta. Vārdu secība, kas izsaka teikuma pamatinformāciju bez emocionālas vai stilistiskas papildinformācijas. Tā nebalstās uz kontekstu un to nenosaka kāds īpašs komunikatīvs nolūks vai uzsvars. Teikumos ar tiešo vārdu secību rēma seko tēmai. Stilistiskā aspektā lieto arī terminu neitrāla vārdu secība.
UZRUNA Vārds vai vārdu savienojums, ar ko uzrunā personu vai, retāk, citu dzīvu būtni, personificētu priekšmetu vai parādību. Uzruna var iekļauties teikumā vai arī veidot atsevišķu izteikumu, piemēram, Māt, skaties! Sveiki, zaļie lauki! Jāni!
VĀRDKOPA Vārdu savienojums, kura komponenti saistīti pakārtojumā, piemēram, garš stāsts, stāstīt pasaku. Vārdkopas neatkarīgais komponents ir vārds jebkurā gramatiskā formā, bet atkarīgā komponenta formu nosaka neatkarīgais komponents.
VĒLĒJUMA TEIKUMS Teikums, ar kuru runātājs izsaka vēlēšanos vai novēlējumu, piemēram, Kaut šodien nelītu! Vēlējuma teikumu izrunā ar īpašu intonāciju, un rakstos tā beigās parasti liek izsaukuma zīmi.
VEIDA APSTĀKĻA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas izsaka, kādā veidā risinās virsteikuma darbība, piemēram, Dari, kā zini. Veida apstākļa palīgteikums var konkretizēt vispārīgas nozīmes apstākļa vārdu virsteikumā, piemēram, Tev jāizturas tā, lai zēns noticētu.
VIENKĀRŠS NEPAPLAŠINĀTS TEIKUMS Vienkāršs teikums, kurā ir tikai gramatiskais centrs, respektīvi, abi teikuma virslocekļi vai galvenais loceklis, piemēram, Diena aust. Krēslo.
VIENKĀRŠS PAPLAŠINĀTS TEIKUMS Vienkāršs teikums, kurā ir gramatiskais centrs, resp., abi virslocekļi vai galvenais loceklis, un viens vai vairāki palīglocekļi jeb paplašinātāji, piemēram, Valoda atspoguļo apkārtējo pasauli.
VIENKĀRŠS TEIKUMA LOCEKLIS Teikuma loceklis, ko veido patstāvīgs vārds noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdu – prievārdu, partikulu vai palīgdarbības vārdu, piemēram, teikumā Kā apstulbis viņš bija apstājies pie durvīm visi teikuma locekļi ir vienkārši.
VIENKĀRŠS TEIKUMS Teikums, kurā ir tikai viens gramatiskais centrs un kuru veido vairāki uz sintaktisko sakaru pamata saistīti vārdi (vai arī viens vārds) noteiktā gramatiskā formā.
VIENKOPAS TEIKUMS Teikums, kura gramatiskajā centrā ir tikai viens virsloceklis – galvenais loceklis – un par otru iespējamo virslocekli nekas neliecina, piemēram, Ārā piesalst. Krēslo.
VIENLĪDZĪGI PALĪGTEIKUMI Sakārtojumā saistīti viena nosaukuma palīgteikumi, kas pakārtoti vienai un tai pašai teikuma daļai vai vienam un tam pašam vārdam, piemēram, Viņi nedzirdēja, kā vējš iešalcās priežu zaros un kā koku galotnes sāka šūpoties.
VIENLĪDZĪGI TEIKUMA LOCEKĻI Sakārtojumā saistīti viena nosaukuma teikuma locekļi, piemēram, vienlīdzīgi izteicēji teikumā Vārds ne tikai apzīmē lietu, bet arī abstrahē un vispārina tās pazīmes, vienlīdzīgi apzīmētāji teikumā: Rodas labas un gaišas domas.
VIENOTĀJDOMUZĪME Domuzīme (–), ko lieto vienotājzīmes funkcijā, lai parādītu divu nozīmes ziņā līdzīgu jēdzienu ciešo saistījumu (starp kāda izgudrojuma, jaunas metodes u. tml. autoru uzvārdiem, piemēram, Boila–Mariota likums; norādot saistījuma pretējos polus, piemēram, sistēma Zeme–Mēness, Rīgas–Valmieras vilciens; arī prievārda ‘līdz’ nozīmē, ja saistāmie jēdzieni izteikti ar cipariem, piemēram, 22.–24. jūnijā. Vienotājdomuzīmi raksta starp vienojamiem vārdiem bez atstarpes.
VIENPĒDIŅAS Rakstzīme ( ‘ ’ ), ko latviešu valodā lieto augu un dzīvnieku šķirņu nosaukumu (piemēram, ābolu šķirne ‘Melba’) un vārdu nozīmju paskaidrojumu (piemēram, skroderis ‘drēbnieks’) grafiskai apzīmēšanai. Citās valodās vienpēdiņas lieto arī citās funkcijās, piemēram, angļu valodā – arī tiešās runas atdalīšanai.
VIETAS APSTĀKĻA PALĪGTEIKUMS Palīgteikums, kas tuvāk raksturo vietu, kur atrodas vai notiek tas, par ko ir runa virsteikumā, piemēram, Ej, kur deguns rāda. Vietas apstākļa palīgteikums var konkretizēt vispārīgas nozīmes apstākļa vārdu virsteikumā, piemēram, Kur vairāk ogļu, tur lielāks siltums.
VIRSLOCEKLIS Teikuma gramatiskā centra loceklis – teikuma priekšmets, izteicējs vai galvenais loceklis.
VIRSTEIKUMS Salikta pakārtota vai jaukta salikta teikuma neatkarīgā daļa, kam pakārtots vismaz viens palīgteikums, piemēram, Ja cilvēks ir čakls un ja viņš ir arī godīgs, viņam dzīvē veiksies.
