Galotnes latviešu valodā galvenokārt veic formveides funkcijas. Tikai dažas galotnes (-a, -e, -is, -s, -t, -ties), adverbiālie formanti -i, -u veic arī vārddarinātājas morfēmas funkcijas lietvārdu, darbības vārdu, apstākļa vārdu sistēmā. Tās ir derivatīvās jeb vārddarināšanas galotnes, piem., iz-tek+a, sēd+e, skrie+ties, ātr+i skrie-t, tāl+u brauk-t. Galotnes -a, -e, -is tika dēvētas arī par sufiksālajām galotnēm, jo tās vēsturiski veidojušās no kādreizējiem piedēkļiem.
Formveidotājas galotnes izsaka gramatisko nozīmi, kas raksturīga nevis vārdam kā leksiskai vienībai, bet gan noteiktai vārdformai. Mainot galotni, tiek mainīta arī vārda gramatiskā forma un vismaz viena ar galotni izteiktā gramatiskā nozīme, piem., vārda labum-s formās labum-a, labum-am, labum-u, galotne izsaka vīriešu dzimtes vienskaitļa Ģ, D, A nozīmi, bet formās labum-i, labum-u, labum-iem mainījusies skaitļa nozīme.
Lietvārdu un darbības vārdu sistēmā šķir tiešās un atgriezeniskās galotnes, piem., jauk-šan-a : jauk-šan-ās, vilk-t : vilk-ties , bet īpašības vārdu, skaitļa vārdu, darbības vārdu divdabja formām var būt nenoteiktās un noteiktās galotnes – -s, -š, -a : -ais, -ā.
Latviešu valodā radusies arī līdzskaņa [n] noteiktā mija, piemēram, [krist]–[krītu], [prast]–[pruotu], [just]–[jūtu]. Sal. ar lietuviešu krintù, prantù, juntù.
Latviešu valodā atsevišķos gadījumos iespējamas arī patskaņu pozicionālās pārmaiņas, kas atspoguļojas tikai runā, proti, divi blakus esoši dažādu zilbju patskaņi saplūst vienā garā patskanī vai divskanī, piemēram, neesi [nēsi]. Otrs pozicionālo pārmaiņu veids attiecas uz e, ē izrunu atkarībā no tā vietas vārdā vai vārdformā un sekojošajām skaņām, piemēram, vārds cēlājs jāizrunā ar plato ē, jo nākamajā zilbē seko patskanis ā, bet cēlējs – ar šauro ē, jo abiem patskaņiem seko šaurinātājas skaņas – līdzskanis j un šaurais patskanis ē. Pozicionālās pārmaiņas rodas, gan darinot jaunus vārdus, gan veidojot dažādas formas.